Mikiņš

Šķūņa MIKIŅŠ – Kaķis, kurš izdomāja Dzīvesveidu

Bija laiks, kad visi Ulubeles kaķi dzīvoja tikai iekštelpās – nesaticīgie un vienpatņi mitinājās privātos būros, komunikablie – savā vaļā kaķu istabās, bēbīši – bērnudārzā. Tas viss līdz brīdim, kad kāds īpaši šķirnīgais “Latvijas strīpainais”- pēc dabas ļoti bailīgs mežonītis – realizēja ilgi loloto bēgšanas plānu un izspruka pa kaķu mājas durvīm.

Atpakaļ nekādi nebija pierunājams nākt, taču arī nekur tālu negāja – neviens jau labprātīgi neatteiksies no garantētām pusdienām..

Šķūnis – centrālais Ulubeles apmeklētāju sagaidīšanas postenis, kurā piesakās visi atbraukušie – brīvprātīgie, adoptētāji, interesenti un kurā tiek novietotas ziedotās lietas. Pēc neilga laika strīpainais kaķupuika “uzzīmējās” Šķūnī. Sēdēja uz visaugstākā plaukta, uzmanīgi vēroja, bet no jebkādas uzmanības apliecinājumiem ātri izvairījās.

Ar laiku novērošanas postenis kļuva par vienu plaukta līmeni zemāks, līdz ziņkārība un nepārvarama vājība uz gardumiem lika nokāpt uz zemes, pienākt un sākt runāties ar cilvēku. Visupirms uzticību ieguva viens – tas, kuram kabatā vienmēr bija ĪSTIE konserviņi. Un tad jau varēja apskatīties apkārt un novērtēt arī citus divkājainos – pierast, ka rokas ne tikai pasniedz kārumus, bet arī tīkami glauda un ir tik silti piespiesties klāt uz Šķūņa dīvāna, pieglausties kājām. Un vispār cilvēki ir forši. Ar to brīdi anonīmais strīpainais ieguva vārdu MIKIŅŠ un kļuva par pilntiesīgu Ulubeles Šķūņa komandas biedru.

Tagad 4 g.v.Mikiņš ir pašpārliecināts, brangs un ļoti runātīgs runcis, kurš novērtē tikko Šķūnī atvesto segu mīkstumu un no miega brīvajās stundās laipni sagaida apmeklētājus, lai pasūdzētos, ka šodien nekā garšīga nav dabūjis. Viņš vienmēr ir uz vietas un pieskata Šķūņa perimetru.

Kas vēl svarīgāk – Mikiņš ir izcils personības izaugsmes treneris veselam bariņam Šķūna dzīvesveida sekotāju. Leopolds, Drakula, Kongo, Pelēkais, Driznaks – viņi visi ir Kaķu dārza iemītnieki, ielu koloniju kaķi, kas nonāca patversmē kā bailīgi mežoņi, vairījās no cilvēkiem, bet nebija pierunājami uzturēties tikai Dārzā. Viens pēc otra viņi sekojuši Mikiņa iedvesmojošajam piemēram un soli pa solim (plauktu pa plauktam) kļuvuši par sociāla dzīvesveida cienītājiem, kuri godprātīgi dežūrē Šķūnī, parunājas ar apmeklētājiem, mīl ielīst un novērtēt dažādu automašīnu marku sēdekļu mīkstumu un pateicībā par gardām ēdienreizēm katru dienu blakus bļodiņai lepni noliek savu pienesumu – nomedītu peli. Neviens no viņiem vairs neatgādina bailīgu mežonīti, kas slēpjas no cilvēkiem.

Tagad, kad Šķūņa dzīvesveids guvis sekotājus, Mikiņš domā, ka būtu gatavs doties uz mājām, kurās viņš būtu Galvenais. Viņa dzīvesveidam atbilstoša būtu privātmāja ar iespēju staigāt iekšā un ārā pēc patikas (un savu dīvāniņu), pietiekami daudz cilvēku, ar kuriem pārrunāt jaunumus, bet kuri respektētu viņa vēlmi būt neatkarīgam kaķim. Lai arī bezgala mīļš un draudzīgs, viņam nepatīk, ja viņu mēģina ņemt rokās – viņš nešņāc un neskrāpē, bet mazliet aizvainots, lepni paceltu galvu aiziet prom.

Jo viņš taču ir kaķis, kurš zina, kā vajag iekārtoties dzīvē pēc savas saprašanas. Kaķis, kurš izdomājis dzīvesveidu. Un viņam ir sekotāji!