Milli – Ulubele

Oktobra beigās no Milli saimnieces (tā laikam neklājas saukt, ja ņem vērā, ka Guna ir pārliecināta, ka tieši Milli viņu ir adoptējusi…) saņēmām vēstuli ar daudz, daudz bildēm un milzumlielu mīlestību pret savu rudo eksotīti… Kā Guna e-pastā norādīja, viņa esot uzrakstījusi “pāris vārdus, lai zināt, kā mums klājas!” Tad nu lūk, tie pāris vārdi un nedaudz foto no Milli jaunās dzīves 🙂

Labdien, Milli Glābēji!
Kopš es dabūju savu Milli (09.07.2011!) neesmu devusi nekādu ziņu, kā mums iet. Un tā kā beidzot ir bildes “iedzītas” datorā, tad varēšu arī pamatot savu stāstu ar tām.
Dienā, kad atvedu Milli uz mājām, baidījos – kā tikšu ar viņu galā (no redzētā patversmē, jo viņa bija nervoza). Bet… tikko izlaidu viņas istabā, viņa sajutās īsta saimniece. Ne vēsts no agresivitātes. Īsts Mīļuks. Mīļa meitene, kura atļāva samīlēt, izķemmēties un nepavisam nebaidījās!
Jau pirmajā vakarā Milli parādīja, ka viņai patīk gulēt man blakus gultā (ja neskaita to, ka 2/3 no guļamās vietas ir viņai)! No sākuma apdzīvojām tikai vienu istabu, pēc kādām dienām jau pa visu dzīvokli (balkonu ieskaitot, kurā sevišķi patīk dzīvoties un skatīties caur restēm no 2.stāva). Viņa ir ļoti ziņkārīga, jo viss ir jāredz un jābūt klāt, ja kaut ko daru. Mēs kopā tīrām māju (vienīgi nepatīk putekļsūcējs), mazgājam veļu (patīk pat sēdēt blakus mašīnai un skatīties ‘TV’ durtiņās (tagad pēdējā laikā viņa guļ uz tās pat tad, kad centrifūga darbojas!). Nerunājot par to, ka ejam uz dušu kopā.
Garlaicīgi nav. Milli ir pārgurusi, ja esmu mājās, jo viņa tikko aiziet gulēt, tā atkal ir jālec augšā un jāskrien man pakaļ – tā taču var pārstrādāties! 🙂
Milli ik pa laikam patīk (ap plkst.5 no rīta) uzlekt uz vēdera un stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un man savukārt viņa ir jāmīļo un jāstāsta, ka viņa ir pati labākā un mīļākā. Milli to visu saprot!
Viena bēda gan mums ir – Milli nemīl (necieš) ciemiņus un nevienu citu dzīvnieku. Atbrauca bērns ar savu mazo balto sunīti, kuru Milli iedzina stūrī un pārbiedēja tā, ka suns ir šausmās, ka viņu ierauga. Milli boksējas ar visiem ciemiņiem (viņa drīkst apostīt, bet ciemiņi nedrīkst viņai pieskarties) un tad trāpa arī man, jo esmu vainīga, ka viņi ieradušies. Sevišķi jau ciemiņi netic, ka Milli ir mīļa, jauka dvēselīte. Arvienvārdsakot – ar acīm var skatīties, bet ar rokām neaiztikt!
Tā kā man ir bijuši tikai ‘normāli’ kaķi ar normāliem deguntiņiem, tad Milli sākumā tika arī daudz kas no manas nezināšanas. Tikko kā nošķaudījās – pie ārsta, kur viņai iedūra kādu vitamīna sprici utt. Tagad jau saprotu, ka viņa tādā veidā kaut ko ļoti cītīgi osta. 🙂
Bet… mums bija arī bēdas. Janvārī Milli nevarēja normāli ēst – it kā kaut kas maisīja mutītē. Mūsu Olaines ārste nosūtīja pie dr. Ilgaža, kurš viņai operēja muti. No sākuma domāja, ka ir audzējs, bet tas neapstiprinājās. Viņa zaudēja 3 dzerokļus un arī kaut ko darīja ar žokļa kaulu. Raksturs jau daudz nemainījās arī narkozē esot. Viņa pat vēl nekustējās un bija vaļā spraudziņā viena acs, bet jau uzrēca bērnam, kurš bija nostājies pa tuvu viņai (vēl tagad Milli sevišķi viņu nemīl, jo domā laikam, ka, ja bērns atbrauc, tad atkal viņu kaut kur vedīs pie ārstiem. Tāpēc labāk profilaksei vajag iebiedēt katru reizi). Milli arī negribēja, ka viņu stutēju (kad pēc narkozes sāka staigāt). Bet… nāca blakus gulēt un visu nakti nogulēja man uz vēdera (tur viņa jutās vislabāk!).
Vispār jau ārstiem sevišķi nepatīk Milli, jo viņai arī viņi nepatīk – tāpēc arī kož, boksējas un uzrēc visiem, kas uzdrošinās kustēties viņas tuvumā. No tā varat saprast, ka sevišķi gaidītas mēs šajās iestādēs neesam. Olaines dakterīte ir tā iebiedēta, ka viņa kādu reizi sēdēja pietiekamā attālumā un, grozot galvu, stāstīja, ka viņai ļoti nepatīk kaķi ar tādiem deguntiņiem un ja vēl tie esot rudi…
Bet, ja nopietni runā, tad varbūt Milli nepatīk, ka kāds ir ļoti tuvu man, jo viņa mani ir adoptējusi, ne es viņu. Bija situācija, ka ar draudzeni stāvējām pie galda un runājām. Milli uzkāpa uz galda, rūca un sita draudzenei, lai viņa iet prom. Kad mēs stāvējām pa gabalu vien no otras – viss normāli. Tā ka laikam meitene man ir ļoti greizsirdīga.

Šis viss augstāk rakstītais bija pirms kāda pusgada un viss ir patiesība, bet viss ir mainījies no 1.augusta, kad, Millim par lielām šausmām, mums pievienojās vēl viena “izstumtā” meitene Nordina (no ‘Dzīvnieku SOS’), kura ir daudz cietusi eksotīte. Savā naivumā domāju, ka, ja Milli redzēs sev līdzīgu purniņu, tad atmaigs un viss būs o.k.!..
Tagad pēc bez maz trīs mēnešiem varu teikt, ka tas bija neprāts (bet ar labām beigām), ko es izdarīju, jo bija žēl abu meiteņu. Abām gan interesēja, bet nu nekādi nevarēja būt tuvu viena otrai, tad sākās šņākšana un rūkšana, labi, ka meitenes vismaz nekaujas. Man draudzene Dace (Deksne, kura ir abu meiteņu krustmāte, jo caur viņu abas man ir) dabūja dzirdēt manas vaimanas, ka viena vai otra slikti izturas un terorizē. Milli apvainojās uz mani un vispār nenāca pie manis gultā runāties. 🙁
Tagad pēc ilgāka laika viss ir pārciests un varētu pat teikt, ka visas šausmas laikam ir garām, jo… Milli Nordinai ir iemācījusi daudzas lietas, piem., kā spēlēties pa istabu ar mantiņām, staigāt līdzi (man) uz tualeti un nākt uz dušu mazgāties. Tagad ir tā, ka Milli guļ uz veļasmašīnas, es mazgājos, Nordina sēž pie dušas un gaida, ka varēs tikt iekšā dušā. Nordina arī ir samācījusi Milli, ka vajag prasīt garšumu balsī (Milli līdz šim reti kad prasīja balsī, bet tagad arī cenšas pīkstēt, jo nevar taču atpalikt) un, ka vajag aktīvi palīdzēt tīrīt māju, ķerot birsti vai lupatu un, ja tīram putekļus, tad noteikti ir jābūt klāt un jāķer lupata.
Šorīt un vakar vakarā (tas ir 28./29.oktobrī) Milli pa ilgiem laikiem ieleca gultā pie manis aprunāties!!!!!!!!!!! Jutos, kā miljonu vinnējusi! 🙂
Mums jau otro gadu rudenī tiek pieslēgts ‘Zīlīšu TV’! Tad pa dienu kaķēm ir ko darīt. Milli pagājušajā gadā uzglūnēja, ķēra un dažreiz aiz izbrīna nokrita no palodzes, ja kāds lielāks putns atlidoja pie taukuma gabala mieloties. Milli vislielākais pārsteigums bija dzenis, jo kaut ko tik skaļu viņa savā mūžā nebija redzējusi un dzirdējusi. Tagad mums kopš tā laika, kad atkal sākās ‘Zīlīšu TV’, meitenēm vairs nav laika plēsties un pat sēž blakus uz gludināmā dēļa pie palodzes (jo tikai palodze ir par šauru).
Man jau šķiet, ka Milli pat ir interesanti. Kaut arī viņa jau ir pieklājīgā vecumā (kā nekā 7 gadi), tomēr viņai arī patīk dzenāt Nordinu (2 gadi) pa dzīvokli un kur nu vēl meklēt, kur tas mazais atrodas, jo var gadīties, ka no kaut kurienes lec virsū!
Tā nu mēs te dzīvojam. Mīļukam (Milli) tagad ir otra bļoda no kuras var paēst (tur esot garšīgāk), protams, tas notiek paslepus! Un tāpēc man liekas, ka ir (mazliet) problēmas ar svaru, bet atkal no otras puses viņa tagad nav viena visu dienu.

Tas laikam ir pašlaik viss!

Priecājoties, ka man ir Milli, saku Attā!
Paldies par jūsu darbu!
Milli, Nordina un Guna Ozeres

P.s. Bildēs būs gan Milli viena, gan abas kopā. 🙂

Lai nepazustu Gunas dotie bilžu nosaukumi, tos pievienojam pie bildēm :)))

Milli pirmā diena