Divus stāstiņus gan nevarēšu uzrakstīt, jo abi ir viens otram nu jau neatņemama sastāvdaļa.
Mūsu “pūku dupsi” Mio, kā viņu mīļi saucam, paņēmām pirmo. Pat neatceros precīzi cik sen, jo šķiet, kā vispār bez viņa ir dzīvots?! Jau toreiz, kad ņēmām Mio, mums ieteica ņemt divus kaķus, taču toreiz izlēmām vēl kārtīgi padomāt.
Tiesa, toreiz Mio ņēmām kā Miju. Mio sākuma bija ļoti mīļš kaķēns, taču laikam ejot sāka kļūt arvien mežonīgāks un stiprāks. Izlēmām, ka kaķēnam ir vajadzīgs rotaļu biedrs un vecākais brālis. Tā nu kādu vakaru, pēc darba braucu uz patversmi. Izvēlējos Luiju, kurš patversmē bija jau vairākus mēnešus, pēc patversmes darbinieces stāstītā, tika atrasts pie Ivana kapiem kā pavisam mazs kaķēns. Luiju iepazinu jau kā pusaugu kaķi – rotaļīgs, nedaudz nešpetns, bet mīļš bez gala. Tādu kā reklāmu sev uztaisīja.
Kopš tā laika skrienoši, teju lidojoši kaķi mūsu mājās ir standarta situācija. Abi ir kā brāļi, satraucas, ja otrs kaut kur ielīdis un aizmidzis, un nevar viņu astrast. Abi nograuž gan kurpju šņores, gan sadīrā tualetes papīru, gan izrevidē atkritumu spaini un vēl daudz, daudz nedarbus taisa. Bet kad vajag mīļu glāstu un ielīst klēpī, abi ir sadalījuši kurš kuram tad ir mīļcilvēks. Mio ir kārtīgs “piena puika”, kurš sūdzas saimniecei, lien klēpī un taisa greizsirdības scēnas, ja ko tādu atļaujas Luijs. Un Luijs ir vairāk pieslējies saimniekam, kur viņiem ir savas vīriešu lietas. Izliekas, abi, ka nekāda lielā mīlināšanās jau viņiem tur nav, kā jau večiem, taču mēs abi ar Mio zinam, ka runas neatbilst patiesībai.
Kopš kaķīši ir divi, Mio ir kļuvis mīļāks un nav tik mežonīgs, mājās ir daudz vairāk dzīvesprieka un smaida, jo abi ir lieli jokdari un blēņdari.
Izturību patversmes komandai un katrai ģimenei pa diviem kaķīšiem!
Liena