Labdien,
nu jau pagājis kāds laiciņš, kopš savā aprūpē paņēmām 2 mazus žiperus- abas meitenītes. Melnā meitiņa atrada sev mājas pie vīra tēva, kas visu mūžu bija sapņojis par kaķīti, bet nebija sanācis, jo dēlam bija alerģija. Nolēmām riskēt un nu jau pēc laika alerģija nav par sevi likusi manīt, bet mazā kaķenīte ir ieviesusi savu kārtību mājās, izveidojot savus ikvakara rituālus.
Otru kaķenīti paņēmām pie sevis mājās. Šobrīd vēl dzīvojam dzīvoklī un laukā nelaižam, par cik vēl pavisam arī maziņa, bet drīz vien varēs skraidīt pa jaunuzceltās mājas pagalmu. Vīrs apsolījies Odziņai (tā viņu nosaucām) uzcelt rezidenci vairākos stāvos, lai būtu kur kārtīgi asināt nagus, atpūsties un paspēlēties. Odzina ir ieņēmusi pilnvērtīgas ģimenes locekles statusu no rītiem gan nākot modināt kožot kājās, gan apgriežot visu māju otrādi vakaros, kad jāiet gulēt, jo tad nāk trakuma brīži, kad jāskrien no viena stūra uz otru un jālēkā pa galdu un jāķeras aizkaros.
Par to gan esam veikušas pārrunas, ka pa galdu staigāt nedrīkst, jo tur liek ēdienu, bet kas var būt jaukāks, kā iebāzt kādu ķepu vai visu galvu krūzē, kas pilna ar ūdeni. Neskatoties uz to, ka priekšniecei stāv pilnīgi tīrs ūdens un kraukšķi viņas trauciņā 😀
Tā mums iet. Puncis pieēsts pilns, ka mīļākā poza ir augšpēdus gulēt un gaidīt, kad kāds čubinās viņas vēderu. Vēl viens bērniņš, par ko rūpēties mūsu ģimenē 🙂
Paldies Jums par abiem mazajiem brīnumiem!
p.s. tā kā neesam bijuši ciemos pie melnās kaķenītes, no viņas bildītes nav, bet ir no Odziņas.
Ar cienu: Madara