Labdien!
27.09.2014 Ulubeles jaukais Rodžers atkopies pēc traumas šodien sagaidīja savu ģimeni un devās saimniekot uz Valmieras pagastu! Lai jauka sadzīvošana!
Tā lasām Jūsu mājaslapā! Nesen uzdūros, lapojot Ulubeles mājaslapu, un atcerējos, ka ir jāuzraksta, kā mums iet.
Mums iet labi!
Ceļā Rodžers bija ļoti mierīgs, vien brīdī, kad izbraucām no Ulubeles un pabraucām garām darbiniekiem, kas līdzēja Rodžeru iecelt mašīnā, bija manāms neliels satraukums.
Tagad Rodžers dzīvo laukos. Sākums, kā jau sākums, iepazinās ar apkārtni.
Pirmajā laikā bija bažas, kāpēc suns nerej, līdz dienai, kad mammai pastniece atveda pensiju, sapratām, mājās ir sargs. 🙂
Vēl mājās ir 5 kaķi un ļoti baidījāmies, kā Rodžers sapratīsies ar kaķiem(visi no ielas nākuši kaķīši). Uz doto brīdi Rodžers dzīvo kopā ar mazo kaķenīti Čiepu, abi saimnieko pa virtuvi. Rodžeram ir sava guļvieta, Čiepulim sava. Rodžers mīl pabakstīt Čiepuli, bet pamatu pamatos abi saprotas labi.
Ļoti ir saradis ar mammu, ir paklausīgs, ja sauc, nāk nevilcinoties. Tikpat dāsni, kā dalīja bučas Ulubeles meitenēm pirms aizbraukšanas, tagad tās tiek dalītas gan mammai, gan māsasmeitai Katei.
Abi ar mammu katru dienu iet pastaigās.
Grūti iedomāties, ko suņuks ir pārcietis, jo tiklīdz kāds paņem rokās slotu (tīram celiņus), sniega lāpstu, Rodžers bailīgi dodas uz savu vietiņu. Mīļojam, stāstam, ka Rodžers ir mīļš, ka sunītim ne no kā nav jābaidās.
Ir bijuši arī pāris kuriozi. Kad kaimiņiene vēlējās Rodžeram iedot ar karotīti kumosiņu tortes (zinām, ka nav labi), Rodžers izlēma, ka viņam pienākas tas gabaliņš no šķīvja, kas zibenīgi tika nokārtots un kaimiņiene droši varēja noēst savu tortes kumosiņu, kas bija atlicis karotītē. Tāpat kādā dienā klājot galdu, no galda pazuda ciemakukulī atvestās kūciņas – neviens tā arī nezin, kur tad kūciņas palika (izņemot Rodžeru 😉 ).
Bet pamatā Rodžers ir zolīds, ēd sauso barību, šad tad tiek vārīta auzu pārslu putra ar kārumiņu (gaļu). Kārumiņu vienmēr gaida arī no manis, kad aizbraucu ciemos. Nav kārumiņa: es tevi nepazīstu 🙂
Apguvis un iepazinis ir arī apkārtni, savu teritoriju un pat tad, ja vārti ir vaļā, pa vārtiem iziet tikai kopā ar mammu. Patīk skriet, it sevišķi pirmās dienas pēc ierašanās, skrēja, skrēja, skrēja…
…jau bažījāmies, jo mūs brīdināja, ka Rodžeram ir kājas trauma, bet viss ir kārtībā. Kustīgs, visu laiku kaut kur “cakina”, kā kāds atver durvis, Rodžeram ir jābūt pirmajam, kas pa tām izies un pirmajam, kas ienāks.
Tā nu mums iet!
Ar sveicieniem un pateicību par Jūsu sirdsdarbu no Burtnieku novada, Valmieras pagasta – Rodžers (Inta, Ieva, mamma Edīte un pārējie).