Pagājušajā gadā no jums paņēmām suni, ilgi gāja grūti, vēl aizvien nav viegli. Bet suns ar katru dienu paliek arvien jaukāks un paklausīgāks.
Jā, bija laiks, kad nācās sēdēt pie ķēdes, jo sētai plēsās cauri, atrodot arvien vairāk jaunus vājos punktus, tai skaitā mēnesi staigāja pa mašīnām, kuru īpašnieki šausmās pie sirds ķēra redzot, ko viņš dara. Bet šobrīd viņš ir superīgi mīļš lācītis, un vienīgais iemesls, ko spēju iedomāties, kāpēc kāds varēja viņu pamest, ir tas, ka viņš kvankšķ diezgan daudz (tas gan notiek pie ķēdes, brīvi staigājot 24 stundas viņš dauzās ar veco suni un izbauda dzīvi bez liekām dziesmām) un arī viņa brīvais gars, jebšu diezgan spītīgs un dominants pieaudzis puika. Nu jau rēķinamies, ka sanāk kādi divarpus gadi viņam, bet esam iemācījušies sēdēt, mierā, iet vietā, kuš, un ļauties kārtīgi izmurcīties.
Sēta mums tagad ir kārtīgi suņu droša, un tagad gan trijatā, bet drīz atkal paliks tikai divi, viņi priecīgi pavada dienas.
Protams, mums vēl ir domstarpības, jo viņš negrib pakļauties, bet sarunājoties ar vetārsti/suņaudzētāju (kas mājās audzē ne to vienkāršāko šķirni – Vidusāzijas aitu suņus) izdodas panākt arvien vairāk. Ir bijušas reizes, kad tikai mana reakcija un pašas spītība mani no viņa zobiem paglābj, bet tādu paliek mazāk, ja vien es pati nesāku par daudz prasīt.
Suns jau būtībā ir tāds kā jebkurš pašapzinīgs pieaudzis puika. Grib dominēt, nevis pakļauties.
Ceru, ka vēl daudzi jūsu paglābtie suņi atradīs sev labas mājas. Rovers katrā ziņā šeit ir ļoti laimīgs. Par katru glāstu, katru kopā pavadīto mirkli. Vēl tikko biju viņu samīļot un aprunāties, un viņam ļoti patīk darīt tāpat kā mūsu ZR, uzlikt man uz rokas ķepu un ar nokārtu galvu kaut ko man stāstīt, jebšu visas bēdas un priekus man izstāstīt.
Rovers sūta siltas bučas tiem, kas neļāva zem tilta piesietam sapūt…