Sveiki, mani sauc Sero un nu jau man ir gandrīz četri mēneši. Precīzi nezinu, jo biju par mazu, lai atcerētos.
Zinu, ka laikā, kad bija ļoti auksts, mani aizveda no vietas, kur mani un manus 5 brāļus nebaroja, mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Man pašam spalva ir garāka kā brāļiem, tāpēc ribas, kas izspiedās, nebija tik labi redzamas kā pārējiem, bet ēst es vietā, kur piedzimu, daudz nedabūju un izsalkumu remdēt ilgi nespēju.
Kad mani aizveda uz vietu, kas dzirdēju, ka atrodas kaut kur Līčos, tur bija jauki, silti un vienmēr traukā bija ko ēst. Kad kādu nedēļu biju paciemojies, ieradās kaut kāda svešiniece, viņa ilgi sēdēja pie mūsu būra, kur bijām visi seši brāļi, līdz es neizturēju un nedaudz iekodu viņai pirkstā, lai redzētu, ko tad viņa teiks un vai nebārsies. Viņa nebārās, tikai pasmaidīja. Tad viņa kaut ko jautāja par to, kas grib braukt mājās, es pieskrēju pie viņas iedevu ķepu un viņa pasmaidīja vēl vairāk. Pēc laiciņa viņa nozuda, man jau likās, ka aizgāja prom, bet nē, izrādās meklēja man sedziņu, lai nebūtu auksti un nesa uz aparātu, kam četri riteņi un viņš brauc uz priekšu. Cilvēki to sauc par mašīnu. Braucot es ik pa laikam paskatījos uz viņu – savu jauno saimnieci, lai pārliecinātos, ka esmu joprojām viņas klēpī, jo te ir tik silti.
Mājās bija jauki, jau pēc pāris stundām, kad iepazinu apkārtni, es jau lēkāju un skrēju pakaļ bumbai. Kā vienu noķeru un apstādinu, tā no citurienes parādās vēl viena, kas jāķer no jauna. Mājās man ir arī lieta, ko saimniece sauc par dvieli, tas vienmēr mani sagrābj, tad sapinas ķepās un nogāž gar zemi, tieši viņa dēļ es pirmo reizi skaļāk izrādīju savas dusmas un citi priecājās sakot, ka Sero arī rej, īsti nesaprotu, ko viņi ar to domāja.
Saimniecei ir arī mazs puika, kam patīk pamest man bumbu, kas labprāt mani paķemmē, lai arī es kožu ķemmē, bet tā jau es izrādu tikai to, ka patīk.
Tie saimnieki ir ļoti interesanti, esmu sapratis, ka tad, ja saka „sēdi”, tad man jānoliek dibens pie zemes, ja saka „hop”, tad es nostājos uz pakaļējām ķepām, tikai vēl īsti nesaprotu, ko viņi domā ar dīvainajiem vārdiem „gulēt” un „ķepu”, bet gan jau drīz arī tos sapratīšu. Jo ja klausu un daru, ko saimniece grib, tad dabūju kārumu.
No rītiem, kad paliek gaišāks, tad saimniecei sāk skanēt kaut kāda skaņa, es zinu, ka tad man drīz dos ēst, tāpēc, ja redzu, ka saimniece nekustas, tad lecu gultā un sāku kost degunā, rokās, kājās, tā lai jūt, ka laiks celties un barot. Tad vēl saimniece no rītiem dodas kaut kādā telpā, kur skan šļakatas, man nepatīk, ka saimniece neņem mani līdzi, tāpēc izrādu savu nepatiku rejot, līdz durvis atkal atveras un iznāk saimniece satinusies dvieļos.
Maniem saimniekiem netālā mājā dzīvo kaut kādi radi, pie kuriem es bieži ciemojos, tur ir arī taksene Čiepa, viņa par mani rūpējas, es viņu uzskatu par savu audžumāti. Viņa man parādīja, kur atrodas lielās zaļās kastes, pie kurām reizēm ir visādi gardumi, tikai saimniece nemaz nepriecājās un bārās, ka tur iet nedrīkstot, jo mājās taču man esot normāls ēdiens.
Es bieži zemē atrodu kādu skaistu zeķi vai cimdu, bet mana audžumamma vienmēr grib man atņemt, tāpēc tur uzrodas caurumi. Nu tad gan pārējie vairs nav priecīgi, viņi vienmēr runā tajos brīžos skaļi un es saprotu, ka labāk kaut kur aizbēgt un paslēpties, jo ja tu nepaslēpies laikā, tad vari dabūt arī pa dibenu. Es taču neesmu vainīgs, ka mamma vienmēr man ņem nost manas atrastās lietas, gribu pastāvēt par sevi, tāpēc cīnos pretī.
Lai arī reizēm neklausu savu saimnieci, es redzu, ka viņa priecājas, ka es viņai esmu, es arī priecājos, ka man ir mājas un siltums. Un saimnieces dēliņš arī vienmēr gardi smejas, kad es sastrādāju kādu blēņu, tāpēc jau man ik pa laikam sanāk neklausīt saimnieci, lai iepriecinātu mazo puišeli.
Es ļoti ceru, ka arī mani brāļi ir atraduši savas mājas, mana saimniece solīja, ka drīz aizbrauks pie viņiem ciemos un aizvedīs kādu gardumu.