To, ka suņa ienākšana ģimenē mainīs ierasto dienas kārtību un pienākumu sadalījumu, mēs atgādinām visiem adoptētājiem. Taču opīša Gustiņa ienākšana rīdzinieku ģimenē mainījusi ieradumus īsti 21.gs.stilā – bērni “izkāpuši”no telefoniem un daudz laika pavada pastaigās ar savu Gustiņu.
Mamma Kristīne ļoti priecājas, ka viņas tīņi beidzot paši labprāt iet ārā, mīļojas un spēlējas ar suni, aizmirstot par sēdēšanu pie datora. Un Gustiņš ļoti novērtē sev piešķirto lomu ģimenē, lieliski pieņemot jauno dzīvesvietu un aktīvo dzīvesveidu!
Gustiņš nonāca Ulubelē pagājušā gada augustā – mazs, blusu noēsts, dermatīta nomocīts, savēlies un nekopts 10 gadus vecs opītis ar klibu kājiņu, pliku muguriņu un gariem kā putnam nagiem. Par viņa iepriekšējo dzīvi mums nekādu ziņu nav, jo nebija ne čipa, ne kādas norādes par saimnieku. Sakopts un saārstēts Gustiņš ātri iedzīvojās opīšu voljēra saimē un katru dienu, pakāpies uz dīvāna, lūkojās uz vārtu pusi kā zinādams, ka neaizkavēsies patversmē pārāk ilgi.
Kristīne ar ģimeni brauca uz Ulubeli cerībā atrast kompanjonu un draugu ģimenei. Ne jau tieši opīti, bet neliela auguma suņuku, kurš labi saprastos ar bērniem un piekristu dzīvei Rīgas dzīvoklī. Tobrīd šiem punktiem atbilda tikai Gustiņš. Lēmumu ģimene pieņēma pamatīgi un vairākkārt apciemojot Gustiņu, līdz kādā oktobra dienā, viņš devās līdzi.
Neviens labāk neizstāstīs par Gustiņa lielajām pārvērtībām kā viņa ģimene:
Sveiciens no Gustiņa! Ir jau paskrējušu 3 mēneši, kopš Gustiņš ir atradis jaunas mājas.
Gustiņš ir drosmīgs un brašs. Mums patika, ka Gustiņš iegāja telpās uzreiz kā saimnieks, nevis uzmanīgi ostījās, bet droši skrēja visur iekšā, it kā atgrieztos mājās. Iegūlās savā suņa gultiņā un pieņēma kā savu vietu. Vēl Gustiņš, izrādās, ir baigais “uzbrucējs”. Ja būs iespēja, vienmēr uzries uz garām ejošu suni 
, vienmēr būs brašais. Arī pamanot kādu kaķi, joņo tam pakaļ kā kārtīgs skrējējs.
Gustiņa patikšana. Gustiņš labi ēd. Vienmēr gatavs sekot līdzi ikvienam uz virtuvi, cerībā, ja nu kāds gabaliņš tiks arī viņam. Ja netiek pie kāruma, noguļas turpat un vēro.
Lielāka patikšana pēc ēšanas ir gulēšana. Uz muguras, kūkumiņā, uz sāniem, ķepas gaisā, ķepas plati… ne viena vien ieņemtā pozīcija izraisa smaidu par izdomu, kā var atpūsties.
Ar Gustiņu brīvdienās daudz staigājam pa takām, mežiem, gar jūru. Viņš labprāt visur iet līdzi, vienīgi, pusceļā sagurst un tad mums jāpierunā, ka jāpaiet vēl gabaliņš. Šobrīd optimālā distance ir 5 km, kad jāiet vairāk, tad mums jāierēķina pauzes Gustiņa atpūtai.
Gustiņa nepatikšana. Gustiņam vispār nepatīk ūdens, nekāda formātā. Ja līst lietus, viņš tik izbāž degunu pa ārdurvīm un stāv, nekustās, uz nokārtošanos iet ar pierunāšanu. Mazgāties vispār ir vesels notikums, visu laiku cenšas izlēkt no vannas, bet kad tiek laukā, tad riņķo pa visu māju, priecīgs, ka izsprucis.
Laikam negaidītākais, ko nācies sadzīvot ar suni, ir tas, ka ir dienas, kad Gustiņš lec, skrien, draiskojas kā jauniņš, bet ir dienas, kad viņš negrib vispār nekur iet staigāt. Mēs negaidījām, kad suns var negribēt staigāt, negribēt būt aktīvs. Mēs to pieņemam gan Gustiņa vecuma dēļ, gan, iespējams, ka tā ir arī citiem, jauniem, suņiem. Un vēl ir pārsteigums, ka Gustiņam ir joņojamās dienas – viņš gatavs mesties ātrā skrējienā, ka pakaļkājas vien zib, spēj tik skriet pakaļ – un vispār no malas nepateiksi, ka ikdienā viņš pieklibo.
Jā, kā bijāt minējuši, Gustiņš netika mācīts spēlēties. Un iesākumā mēs piesardzīgi izturējāmies pret viņa patikšanu kost rokās, bet tad mēs sapratām, ka tā viņš spēlējas, un tad mēs ļaujamies viņa rotaļām, lai gan mācām arī spēlēties ar bumbiņām, desiņām.
Mūsu atziņas.Tā kā Gustiņš ir mūsu pirmais sunītis, mēs esam ārkārtīgi priecīgi, ka viņš mums ir tieši tāds – dzīvoklī nerej, neko nekož, negrauž, prasās laukā savās darīšanās, ir pacietīgs, vienmēr pievienosies telpā, kurā ir vairākums mājinieku, klausa, ja esam lieguši kāpt gultā, ir iemācījies bērnu macītos trikus – apsēsties pirms tikt pie gardumiņa, pieņem jauno, ir gatavs doties visur līdzi auto.
Mēs patiesi esam priecīgi, ka Ulubele saveda mūs kopā ar Gustiņu, lai arī mēs nezinām, kāda viņam bija iepriekšējā dzīve, mēs ticam, ka savas vecumdienas viņš izbauda – tik daudz mīlestības, ko sniedz bērni un mēs, pieaugušie, bužināšanas, glāstu, samīļošanas, uzmanības un rūpes, jauni piedzīvojumi. Gustiņš ir veiksmīgi ticis pie skaistas muguriņas, visa spalviņa glīti ataugusi, un nezinātājs nepateiks, kurā vietā kādreiz kāds plikums bijis.
Gustiņš arī mainījis mūs – bērni biežāk iet ārā, mazāk laika pavada telefonos, viņi mācās līdzatbildību – piecelties, izvest laukā, pabarot, samīļot, kas ir super forši.
Gustiņam ir Instagram konts @gustins_the_dog, aicinām sekot!
Paldies Kristīnes lieliskajai ģimenei par Gustiņa saulainajām vecumdienām! Novēlam daudz kopīgus piedzīvojumus un jaunus atklājumus! No sirds paldies, mīļie! 
Opītis Gustiņš Ulubelē nodzīvoja divus mēnešus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
