Sveiciens jums visiem no Dadzīša (pirms adoptēšanas Spīdijs), kurš tieši pirms 4 gadiem tika adoptēts no Ulubeles. Šo gadu laikā iemainījis rīdzinieka dzīvi pie jūras un joprojām ašs un dzīvespriecīgs.
Lai stāsta Dadzītis. Kā nu tur bija , kā nebija, bet aukstajā februārī 4 gadus atpakaļ tiku vairākkārt pamanīts pie miskastēm Mārupē un tā nu tiku nogādāts tur, kur bija daudz un dažādi citi suņi un kaķi , proti Ulubelē. Bija jau labi – gan būrī kopā ar Cukuriņu, kam centos uzturēt dzīvesprieku, gan ar jaukajām Ulubeles meitenēm un puišiem.
Mana ašuma dēļ tiku pie vārda Spīdijs. Mana tagadējā saimniece bija redzējusi manu foto internetā, bet tad vēl meklēja tos, kas mani pazaudēja. Un tad kāda meitene mani paņēma …bet vakarā saprata, ka tomēr esmu laikam pa ašu… viņa fb ielika sludinājumu, ko lielas nejaušības dēļ ieraudzīja mana tagadējā saimniece, tāpat komentāru, ka jāzvana uz Ulubeli.
Tā nu nākamā rītā mani aizveda atpakaļ uz patversmi, bet jau drīz pie manis ciemos atbrauca tagadējā saimniece ar savu meitu. Izgājām pastaigā, iepazināmies un braucām uz manām jaunajām mājām Pļavniekos, Rīgā. Biju pavisam nedaudz, bet satraucies – kā būs, vai atkal negribēs atdot? Bet ātri sapratu, ka viņi tur visi guļ gultās un ļauj tur gulēt arī man. Ved pastaigās, lai gan man citus suņus daudz nevajag un saimnieki arī jāsargā. Dažas dienas “atturējos”, nu gandrīz “atturējos” no tā sausā ēdiena, ko viņi man deva, jo konservi, ko ēdām kopā ar Cukuriņu bija ņammīgāki. Sadeva man daudz mantiņu – plīša flamingo ir vēl tagad, tikai acis ir pazaudējis. Vēl man mīļš draugs ir Bebra kungs, kuru pēc rotaļām dažreiz ved uz ” plānveida” operācijām šūt.
Joprojām patīk grauzt kociņus, tāpat kā Ulubeles mežā. Jā, maniem saimniekiem ir arī lauku māja, kur tagad esam pārcēlušies pavisam. Rīgu neesmu redzējis vairāk kā 2 gadus. Te ir labāk – jūra, kur peldos arī ziemā, jūrmala kur daudzus km esmu noskrējis. Katru dienu atnāk mans draugs Bobiks no kaimiņu mājas. Mani gan nelaiž “blandīties” kopā ar viņu – esot interesanti, Bobiks stāsta, bet arī bīstami – mašīnas, lapsas, slikti cilvēki. Tad nu es palieku savā sētā un noklausos Bobika stāstos.
Esmu joprojām nemiera pilns, protu ātri skriet, tālu lekt un droši sargāt māju un savējos. Laimīgs, jo mani mīl un es mīlu savējos. Vēl man patīk cilvēki, kuri man pievērš uzmanību. Bet ir interesanti vērot kā varu ietekmēt tos, kas no manis baidās- tas tiešām ir smieklīgi. Ko vēl lai pastāstu – ar veselību man viss ok, tik satieku dakteri, kad jāpotējas. Protu klausīt pavēlēm, ja gribu, protams. Ja ne, izliekos nedzirdam.
Nu redziet – garš mans īsais laimīgais stāsts… un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!
Jā, mans vārds tagad Dadzītis – tāds īsts, sens latviešu suņa vārds. Bet arī tā sauc mazu, raibu putniņu un es arī mazs un raibs.
