Sveicieni no Rokija!

Labdien! Sirsnīgus sveicienus sūta Ulubeles bijušais iemītnieks Rokijs.

Ilgus gadus mūsu vecākā meita prasīja, lai viņai uzdāvina suņuku, bet tētis bija kategoriski “PRET”, jo suņuks nav mīļmantiņa, bet liela atbildība.

Pēc vairakkārtīgām pārunām ar tēti par suņuku, tomēr izdevās pierunāt tēti- tikai aizbraukt uz patversmi ULUBELE un paskatīties, kā dzīvo suņuki un kādas rūpes nepieciešamas suņiem.

10.01.2020 – diena, kad mēs (tētis, mamma, vecākā meita Megija) braucām uz patversmi Ulubeli ar domu- paskatīties suņuku ikdienas dzīvi. Atbraucot uz patversmi, mūs sagaidīja ļoti daudz patversmes iemītnieku ar skaļiem “rējieniem”. Meita pie katra voljera apstājās un ar asarām acīs skatījās uz visiem suņukiem.

Pienākot pie liktenīgā voljera, kur atradās divi suņuki, mūsu tēta sirds izkusa. Ieraugot voljerā melnu kucēnu, kurš bij ļoti kautrīgs, un kurš nevarēja pienākt tuvāk pie mums, jo otrs kucēns viņam to neļāva, palūdzām patversmes personālam, vai varam paturēt suņuku rokās. Meita ar trīcošām rokām un laimes asarām acīs paņēma suņuku un ar vārdiem “Tēti LŪDZU! Es tevi lūdzu, paņemam!”

Tētis, kurš skatījās uz meitu ar asarām acīs, piekrita! Tā meita ar suņuku rokās devās uz dokumentu formēšanu, un ejot garām suņuku voljeriem, neviens suņuks vairs uz mums nerēja, bet visi suņuki ar saviem skatieniem pavadīja mazu melnu suņu puiku, kuram pie dokumentu formēšanas devām vārdu Rokijs.

Un kopš tā brīža viņš mūsu kuplo ģimeni iepriecina un sargā. Sākums mums bija grūts. Rokijs, kā jau mazulis, mēdza sadarīt blēņas, kamēr acis no viņa novērstas.

Rokijs ir izaudzis liels un skaists. Viņam ļoti patīk skatīties pa logu, pastaigāties un rakt bedres. Meita Megija, kā jau solīja, ļoti rupējas par Rokiju, iemācīja vairākas komandas un bez ierunām izved Rokiju pastaigās.

Mīļš paldies patversmei par mūsu lielisko suni un rūpēm par citiem dzīvniekiem!

Jūs darāt lielisku darbu, palīdzot dzīvniekiem!

Ar cieņu, mamma Natālija, tetis Jānis, meitas Megija un Vanessa, dēls Rihards.