Ir tik jauki saņemt vēstuli, bet īpaši aizkustinoši to saņemt no mūsu “ilgtermiņa”iemītnieka, kurš vienmēr tika stādīts priekšā kā “suns ar raksturu”. Fidels Ulubelē nodzīvoja 4 gadus.
Šiem iemītniekiem un adoptētājiem parasti ir garš savstarpējās iepazīšanās ceļš pat tad, ja mīlestība un pieķeršanās rodas jau pirmajā satikšanās reizē.
Mēs ļoti novērtējam cilvēkus, kuri gatavi iet šo ceļu, jo dusmīgajā vai bailīgajā būtnē pirmām kārtām saskata to izmisušo sirsniņu, kura nekā savādāk nemāk parādīt savu vēlmi būt piederīgam… Cilvēkus, kuri viņiem dod laiku atvērties, nevis sagaida priecīgu pretimnākšanu jau pirmajā reizē.
Nu jau gadu Fidels ir savās Mājās. Suņu puika, kurš neatbilda nevienam no saimnieku izteiktajām vēlmēm: šorez lūdzu ne senioru (jo tikko aizgājis viņu mīļais Rembo), ne racēju (jo dārzs tikko iestādīts), ne dusmīgo (jo nav pārāk daudz iespēju braukt bieži un mājās ir kaķu māsiņa).
Fidels bezceremoniāli nogāza visas šīs uzstādītās latiņas un bija pilnīgs pretstats iedomātajam. Viņi viens otru ieraudzīja un saprata, ka tas būs “uz vienmēr” par spīti visam. Un pēc vairākām iepazīšanās reizēm viņš aizbrauca uz Mājām kopā ar Ilzi un Aigaru.
Te nu esam saņēmuši vēstuli no Fidela!
“Vau visiem, mani sauc Fidels, bet mājās mana iesauka ir Fideļu Didelis 
Ir jau pagājis ļoti laimīgs gads, kopš esmu savās īstajās mājās, bet kā tad es pie tām tiku?
Mani divkājainie bija zaudējuši savu tik ļoti mīļo suni Rembo, kas arī nāca no Ulubeles, un nespēja tikt tam pāri. Kādu dienu viņi atbrauca uz Ulubeli vienkārši apostīties ar citiem suņiem, nezinot vai ir gatavi pieņemt jaunu suni un te mēs kārtīgi saostījāmies.
Atceros to visu kā šodien- viņi pienāca pie mana voljēra un es ar savu gumijas pīli skrēju pretī iepazīties, mammīte mani ieraugot apraudājās, viņa saka ka mums esot bijis kaut kāds “konekšons”, nezinu kas tas ir, bet tas nostrādāja!
Pa šo laiku esmu viņus baigi izdresējis, ja es apsēžos, tad man dod našķīti, baigi labais triks. Un esmu mājās ieviesis jaunu terminu “nofideļot”, piemēram: nofideļot no dobes mammai zemenes, vai, kamēr neviens neskatās, nofideļot no galda cīsiņu 
Vēl es esmu Ežplēsis (gandrīz Lāčplēsis), mūsu pagalmā regulāri notiek ežu migrācija un es šos bruņotos iebrucējus sagūstu ar kailām ķepām un muti, esmu sagūstījis aptuveni 40 ežus, skaits jūk, bet tētis man vienmēr viņus atņem un aiznes prom- nejaucenis! 
Kā arī man diemžēl vēl joprojām nav izdevies nogaršot kaķu māsiņu… 
Bet kopumā man iet baaaigi labi, man ir sava bumbiņu kolekcija. Mēs bieži braucam uz jūru un dažādiem ezeriem, mēs paliekam dažādos kempingos un nesen braucām pie jūras palikt pa nakti ar kemperi 
Es esmu baigais luteklis un es dikti mīlu savus bezspalvainos, kā arī viņi ļoti stipri mīl mani
Un es novēlu katram patversmes sunītim atrast to savu “konekšonu” un izdomāt kā to izmantot savā labā! 
P.S. Piedodiet, mammai ļoti patīk taisīt baigi daudz bildes 
”
