Timo stāsts ! Sirds siltumu 100 opīšiem !

“Vai, cik smuks, kāāāds mīlulītis!”, – ar tādiem vārdiem gandrīz katrs apstājās pie Timija-Timošas-Timo opīšu voljēra. Un neticīgi šūpoja galvu, izdzirdot, ka Timis jau divreiz atgriezies patversmē, jo mājās visus sakožot. Ja vēl precīzāk – otrajā reizē bija aizvests uz klīniku iemidzināšanai. Paldies vetārstam, kurš pirms eitanāzijas ieskatījās suņa pasē un redzēja, ka Timijs adoptēts Ulubelē…

Timijs ir smuks pūdelītis ar nevainīgu bērna skatienu un pilnīgi neizprotamu raksturu – 8 gadus vecs opis, kura acīmredzami smagā dzīves pieredze tagad izpaužas izmisīgā vēlmē būt absolūti vienīgajam un neaizstājamajam. Suns, kurš vārda tiešā nozīmē savu cilvēku dievina, tāpēc pierasa viņu visu sev. Pēc otrās atgiešanās patversmē neviens vairs neloloja cerības, ka Timijs varēs dzīvot mājās. Viņu adopcijai nerādīja un nepiedāvāja.

Varat ticēt vai nē, bet reizēm ar mums notiek neizskaidrojamas lietas. Kādā naktī Anitai atnāca vīzija – sapnī kāds teica, ka viņas nākamo suni sauks Timo. Pirms pāris mēnešiem apglabājusi savu mīļo veco draugu kokerspanielu, Anita tik tikko uzdrošinājās padomāt par jaunu suni. Un te – sapnis par Timo.

Kad Anita atbrauca uz Ulubeli, viņa bija nolēmusi tikai apskatīt suņus un pēkšņi sastinga, pie kāda voljēra ieraugot dzīvnieka kartiņu ar vārdu “Timijs”. Timo! Kā Anita saka – tāds nervozs plukata skatījās uz viņu caur žogu un U komanda teica, ka Timijs nav pieejams adopcijai. Bet Anita zināja, ka tas ir viņas liktenis. Atbildīgi izprasīja Timiju kaut uz pārbaudes laiku. Atbildīgi solīja atvest atpakaļ, ja galīgi nesader. Tā viņi ir kopā 4 mēnešus.

🐾 Un tagad pats svarīgākais. Šis nav vieglais, rožainais, laimīgais stāsts. Šis ir stāsts par cīņu un ciešu apņemšanos. Par mīlestību un pretestību. Par īstu izpratni.

Sākums bija ļoti grūts. Timijs dievināja Anitu un greizsirdīgi sargāja savas īpašumtiesības no jebkura apdraudējuma – koda bez brīdinājuma visiem, kas pārkāpa viņa iedomātās mīlestības robežas – arī Anitai. Bija laiks, kad ģimene distancējās no viņas, jo Timo vētrainās emocijas bija grūti prognozēt.

Un bija smagas pārdomas – ko darīt?

Anita saka – nedod Dievs, uzzināt, kam savā dzīvē gājis cauri Timo! Kāpēc suns visu laiku skaļi raud? Kāpēc viņš neatkāpjas no sava cilvēka ne soli, pielipis kā pirtslapa-ne soli! Kāpēc viņam ir tik paniskas bailes pazaudēt no redzesloka cilvēku? Vai viņš bijis pamests vientulībā uz ilgu laiku? Tik daudzi kāpēc.

Laikam tikai tāds sirdsgudrs cilvēks kā Anita var saprast tādu mazu neizprotamu bēdubrāli kā Timo. Jo Anitas pieredze saka:

❤️ “Ja es nebūtu bijusi audžumamma bērniem, kuriem nav vecāku, bērniem, kuros arī šāds mežonīgums, noslēgtība, noliegums, varbūt nesaprastu un nezinātu kā Timo jūtas un kā man reaģēt. Es zinu, ko es daru, es zinu, ko nozīmē sāpoša dvēsele, kas ir līdzvērtīga dvēsele tavējai.”

Kā audžumamma ar milzīgu pieredzi viņa sirsnīgi iesaka visiem cilvēku un suņu/kaķu audžuvecākiem: Nebaidieties runāt par savām problēmām – neuzskatiet to par savu vainu vai mazvērtību, ka neizdodas – dalieties, jautājiet – palīdzēt var atvērta saruna nevis noslēgšanās sevī. Tā var atrast labākos padomus, atbalstu, iedrošinājumu un sajūtu, ka neesi tāds viens.
Tas nav lūzerisms, bet vienkārši citādāks ceļš uz saprašanos.

Timo tikai pa druskai mācās pieskaņoties Anitas dzīvei, bet Anitas dzīve lielā mērā pakārtota Timo sirsniņai.

Viņi joprojām mācās sadzīvot kopā. Timo saņēmis nervu nomierinošu zāļu terapijas kursu. Soli pa solim tiek nojauktas vai apzinātas katram no viņiem svarīgas robežas. Timo vairs nebaidās atrauties no Anitas kājas un izskriet mazu līkumiņu. Tiek trenēta paļāvība un dota brīvība. Pārbaudīta mīlestība. Un pāri visam – apņemšanās. Nodoms un sirdsgudrība.

Mīlam, cienam un pateicamies no sirds, Anita! Neizmērojami liels paldies par Jūsu viedumu, apņēmību un vārdos neizsakāmo labestību! Paldies par Timo!