Mani sauc Tīna Beta Bērziņa. Es piedzimu uz ielas, bet drīz labi cilvēki mani kopā ar mammīti un 12 brālīšiem un māsiņām aizveda uz kādu māju, kur par mums visiem rūpējās. Savādi, bet ik pa brīdim nāca kāds svešs cilvēks, kas paņēma kādu no maniem rotaļu biedriem un es tos vairs neredzēju, līdz bija palicis tikai viens brālītis. Tad kādu dienu atnāca sieviete, kas ilgi raudāja manā kažociņā un tad paņēma līdzi.
Ai, nu es zinu, kur palika mani brālīši un māsiņas – viņi bija atraduši savus cilvēkus un aizbrauca uz mājām! Arī man tagad ir mājas, ir mamma, ar kuru eju pastaigāt pa mežu vai uz ezeru (tagad gan tas ir ciets un auksts) un vēl viņa jocīgi purina manas mantiņas, kad tās paņemu zobos, met prom un man ir jāskrien pakaļ! Tīrais negals! Vispār darba man netrūkst – vajag taču sasmalcināt kādu čību vai mammas balles kurpes (tad gan viņa skaļi runāja!), arī mobilā telefona lādētāji ir jāatbrīvo no pilnīgi nevajadzīgajiem vadiem. Tādās reizēs skaļi runā brālītis Gusts. Viņam arī patīk spēlēties un nākt man līdzi pastaigā.
Jā, vēl man ļoti patīk uzrāpties uz palodzes un vērot, kā strādā sētniece, viņa taisa sniega kaudzes, kur man kāpelēt, tas arī ir ļoti jautri, bieži iekāpju vannā un lūdzu, lai mamma mani nomazgā, bet pēc tam izguļos klubkrēslā un viņa no kaut kādas mantas man pūš virsū siltu gaisu – svētlaime!
Man nav savas gultas, guļu blakus mammai un viņa glauda man punci, kamēr aizmiegu, bet, kad pamostos, man vienmēr bļodā ir kāds gardums – rīsi ar gaļu, biezpiens ar krējumu un olu, labprāt graužu kāpostus, burkānus un kartupeļus, mamma saka: “Nu gluži kā trusis!” Šad tad nodarbojos ar sportu – trennējos augstlēkšanā un nu jau 1,5 metrus augsts dēlis man vairs nav nekāds šķērslis. Kad tam pārlecu pāri, tieku “aizliegtajā zonā” – istabas daļā, kur stāv mammas tualetes galdiņš ar krēmiem, lūpu krāsām, pūderiem un citiem labumiem. Es taču arī esmu meitene un tos man vajag! Nu jau gan mamma visu ir kaut kur aizvākusi. Esmu izlasījusi arī vienu grāmatu, bet mamma un brālītis likās tādi norūpējušies, kaut ko par bibliotēku runāja un nemaz nepriecājās, ka tiku ar to galā kādās 15 minūtēs. Tā iet, kad neskatās, ko es daru! Ar kaunu jāatzīst, ka reiz no galda paņēmu šokolādi. Garšīgi jau nu bija, bet pēc tam mamma tik daudz runāja, ka nolēmu vairs neko pati neņemt.
Te man ir arī draugi – vācu aitu sunes Čika un Randa, takšelis Briks, pūdelīte Darja un terjers Lakijs, bet pie toiterjera Sanija mamma mani nelaiž, saka, ka tas suņuks man par mazu. Ir vēl kaut kādi dīvainīši, ar kuriem man gribētos draudzēties, bet, kad skrienu klāt, viņi tā vienkārši paceļas gaisā un pazūd! Kā man tā gribētos, bet nesanāk, lecu, bet gaisā uzskriet nevaru, žēl gan!
Man te klājas ļoti labi un ja manās pirmajās mājās vēl ir kāds suns, es ļoti ceru, ka arī viņš drīz atradīs savu cilvēku un varēs viņu mācīt pareizi uzvesties, tāpat, kā es to daru!
/Tinas Betas stāstījumu mums atsūtīja saimniece Karina/