Sveiki!
Ir pagājuši jau 9 mēneši un beidzot sadušojāmies uzrakstīt!
Esmu zelta šarpej-dāmīte Treisija. Vēlējos pastāstīt kā man ir veicies jaunajās mājās!
Esmu kārtīgi izveseļojusies un lielu paldies varu teikt „Mazo brāļu hospitāļa” komandai, kas mani ir uzcēluši kājās un palīdzējuši visās kaitēs! Tagad apskatot savu veco bildi, varu secināt – esmu ļoti mainījusies! Man daudzi šodien jautā – vai tiešām esmu tas patversmes šarpejs?
Pirmās dienas bija grūtas, jo jaunajās mājās pati nespēju piecelties no gultiņas, nevarēju skriet vai doties ilgās pastaigās (ļoti sāpēja kājas). Saimnieki pat uz rokām mani nesa ārā kārtoties. Tagad visas likstas ir prom un nevaru vien beigt dauzīties ar savu jauno māsu – mopsi. Lai gan ne vienmēr spējam sadalīt spēļmantiņas, man parasti nākas mazliet piekāpties, jo lielais mājas boss tomēr paliek mopsis, kam visgrūtāk bija mani pieņemt ģimenē, jo nebija pieradis dalīt saimnieku uzmanību.
Kā jau šarpejam pienākas, saskāros ar lielu alerģiju pret ēdienu. Toties varēju nodegustēt visas barības, kādas vien ir pieejamas veikalos! Lai gan garšo man pilnīgi viss, man ir saraksts ar lietām, ko drīkstu ēst un ko nē.
Lai gan esmu izmēros diezgan liels suns, dzīvoju es dzīvoklī un mana mīļākā vieta ir balkons! Uz balkona man ir papildus gultiņa, kur mēdzu sēdēt saulainās dienās un vērot garāmgājējus. Tā arī esmu iepazinusies ar visiem kaimiņu suņiem! Un pats interesantākais ir tas, ka draudzējos tikai ar izmērā maziem suņiem. No lieliem dikti baidos tomēr.
Vēlējos iedrošināt ar savu stāstu pārējos cilvēkus, kas vēl šaubās par jauna drauga pieņemšanu ģimenē! Jā, mums brīžiem neklājās viegli, bet neesam padevušies un esam priecīgi!
Lai katram būtu tāds četrkājains draugs kā es 🙂
Treisija