Ulubeles stāsts sākās ar bezsaimnieka suni, kurš, neskatoties uz pāridarījumiem, sāka uzticēties dažiem cilvēkiem. Viņi ieraudzīja trauslumu un vajadzību tur, kur citi bija vienaldzīgi vai redzēja traucēkli…
Un tā 2005.gadā radās Ulubele – sapņu zeme, patvērums, pieturvieta starp slikto pagātnē un jauko nākotnē
Turpinājumā fragmenti no “VEF četrkājainais muzejs”
Autors: LĪKSMA BEBRE
Datums: 01.08.2007
Izdevums: Latvijas Avīze
Rubrika: Māja. Vide
Bezpajumtes dzīvnieku problēmu nevar atrisināt ar apelēšanu pie sirdsapziņas un atsevišķām akcijām.
Džeks ir barvedis. Viņam tiek pirmais kumoss un pirmais glāsts. Pārējiem vajag tikai vienu viņa uzrūcienu, lai atkāptos no ēdiena vai cilvēka. Un, lai gan bārdiņa zem apakšžokļa jau sirma un arī kažokā pavīd pa nodevīgai, vecuma iemestai baltai spalvai, šo statusu Džeks ik pa laikam atkal un atkal nosargā, nebēdājot par kārtējā izlēcēja zobu apskādētām ausīm.
Viņš kļuva par līderi laikā, kad šis suņu bars piedzīvoja savu Sibīriju, Kurzemes katlu, Afganistānu un Irāku reizē. Ap 2000. gadu, likvidējoties daudzajām firmām rūpnīcas VEF teritorijā, sargsuņus vienkārši “aizmirsa”. Viņi izbadējušies klaiņoja VEF apkārtnē un izklaidējās, barā vajājot vientuļus riteņbraucējus. No viņiem baidījās, meta ar akmeņiem. Viņus ķerstīja dzīvnieku ķērāji, uz viņiem šāva. Par laimi, viņus no sala glāba gar VEF ejošā siltumtrase, bet no bada nāves cilvēki, kas nāca viņus barot.
Džekam pārējie suņi sāka uzticēties brīdī, kad nošāva iepriekšējo barvedi – kādu neliela auguma kuci. Kā liecina nostāsti, viņš spējis nojaust brīdi pirms kārtējās suņu ķērāju parādīšanās un tā pasargājis arī pārējos. Džeks bijis arī tas, kas, no tālajiem senčiem vilkiem mantotu un, iespējams, pašam neizprotamu instinktu vadīts, paķēris barības kumosus un nesis nošautās kuces mazuļiem. Cilvēki no kucēniem atrada trīs. Divi no patversmes nokļuva ģimenēs. Trešais – Semo – ir Džeka barā.
Tagad seši no VEF suņiem dzīvo dzīvnieku pansijā
“Ulubele”. Džeks, gudrais un mīlīgais Semo, kas pretendē uz nākamā barveža statusu, jautrais un smaidīgais Aleksis, kurš suņu cīņās zaudējis vienu plakstiņu, aklais Šuriks, vienmēr mazliet piktā un nesaticīgā Rika, piesardzīgā Pūka, kas arvien vēl neļauj cilvēkiem sev tuvoties. Viņi voljēros dzīvo savu dzīvi kā saskanīga komanda, skaļi rejot, uzmana apkaimi, kašā bedres, dažreiz noskaidro attiecības. Bet kariņi vairs nav par barību. Tikai par mīlestību un varu.
Dīvainīši un pārējie
“Jūs par viņiem uzrakstīsit emocionālu un skaistu rakstu un, varu saderēt, jau tajā pašā dienā piezvanīs vairāki cilvēki un piedāvās paņemt vēl kādu suni. Jo tā pašiem atkritīs problēmas. Kāds cits, kurš varbūt šaubās, vai izmest uz ielas savu suni vai ne, atkal nodomās – kāpēc gan ne? Pasaule ir pilna ar dīvainīšiem. Gan jau par šo klaidonīti kāds parūpēsies,” saka Ilze Džonsone, viena no dzīvnieku pansijas “Ulubele” dibinātājām.
Starp pasaules lāpīšanu un bezatbildības provocēšanu robeža diemžēl ir ļoti slidena. Arvien vairāk cilvēku piedalās dažādās dzīvniekiem veltītās labdarības akcijās un sev mājas mīluli izvēlas no patversmes. Taču pamesto dzīvnieku skaits tomēr nemazinās. Vienu žēlsirdība atraisa otru bezatbildību.
Toreiz, ik vakarus braucot mājup uz Purvciemu, Ilze un viņas dzīvesbiedrs Aivars Borovkovs pie Zemitānu tilta sāka barot pamestos VEF suņus. Lai cik tie bija iebaidīti, pēc barības tomēr nāca un drīz vien pēc signāla atpazina viņu auto. Pēc darba nogurusi, dirnot salā un tumsā gar pamesto rūpnīcu, meklējot pagrabos izdzīvojušos kucēnus, Ilze sapratusi, ka bezpajumtes dzīvnieki ir problēma, kuru nevar atrisināt ar žēlsirdīgu šņukstēšanu, apelēšanu pie sirdsapziņas, ar atsevišķām labdarības akcijām vai ziedojumiem. Arī šajā jomā jābūt skaidrai, likumā noteiktai kārtībai un attiecīgam finansējumam.
Atbildība līdz galam
Tiem, kas pārņēma VEF korpusus, suņus nevajadzēja. Nevienam nevajadzēja arī tos pieaugušos VEF suņus, kurus noķēra un nogādāja patversmē, jo viņi bija iebaidīti, nepakļāvīgi, pie brīvības pieraduši. Vai pēc visa, ko viņi un viņu glābēji bija pārdzīvojuši, suņus vienkārši nogalināt?
“Mums likās, ja jau esi sācis rūpēties, tad ir jāatbild līdz galam,” bilst Ilze. Viņa un Aivars atrada iznomājamu zemesgabalu Rīgas tuvumā Doles salā un ierīkoja voljērus. Kopā ar domubiedriem izveidoja dzīvnieku pansiju VEF suņiem un uztur tos par saviem un atbalstītāju līdzekļiem. Ap “Ulubeli” apvienojušies tie, kurus aizkustinājis šo suņu liktenis.
PS no Ulubeles: Suņi no Doles salas uz lielo Ulubeles patversmi Līčos tika pārvesti 2013. gadā, kad apsaimniekot divus patvērumus vienlaikus kļuva pārāk dārgi. Uz Līčiem neatbrauca Džeks. Kā vienmēr mağisku spēju apveltīts, jau ļoti cienījamā vecumā būdams, Džeks sajuta un skaidri zināja, ka negrib pārvākties. Jurğu rītā mēs viņu atradām saritinājušos savā guļvietiņā ,aizmigušu mūža miegā. Cienot Džeka izvēli, mēs viņa ķermeni apglabājām turpat Doles salā, bet lieliskā, lepnā suņa dvēsele uzbrauca debesīs pa varavīksnes tiltu.
Lūdzam atbalstu Ulubeles iemītniekiem – https://ulubele.org/#ziedot
Gaidīsim ciemos 13.decembrī – Ulubeles Ziemassvētku Pateicības brokastīs!
