Ikviens, kurš ir ar mums kopā jau ilgāku laiku, zina stāstu par veco vīru Jāzepu un viņa labāko draugu Reksu. Tieši ap šo laiku, 11 gadus atpakaļ, viņi sāka dzīvot Ulubelē! Lai arī jau kādu laiku viņi vairs nav kopā ar mums, Ulubelē ar viņiem saistās tikai tās labākās un gaišākās atmiņas.
Tas viss aizsākās 2014.gadā, kad Jāzeps nonāca slimnīcā un kāds viņa četrkājaino sirdsdraugu Reksu slepeni aizveda prom uz laukiem. Iznākot no slimnīcas Jāzeps izmisīgi meklēja Reksu un ar līdzcilvēku palīdzību viņiem izdevās atkal atrast vienam otru, taču Jāzeps bija palicis bez mājām. Jāzeps sāka mitināties pie savas radinieces vasaras būdiņā, kamēr Reksa dzīvoja Ulubelē. Viņi tikās vairākas reizes nedēļā un ik reizi, kad bija jāšķiras, suņa un Jāzepa acīs bija asaras.
Mēs meklējām iespēju, lai sirmais kungs ar savu suni varētu dzīvot atkal kopā – siltumā, drošībā un aprūpē. Jaunas mājas mums viņiem atrast neizdevās, taču radās ideja, ka Jāzeps ar Reksu par savām mājām varētu saukt Ulubeli. Pateicoties līdzcilvēku ziedojumiem un Rīgas Amatniecības vidusskolas skolēniem, no diviem, lietotiem jūras konteineriem tapa viņu māja. Tā nu Jāzeps un Reksa sāka dzīvot Ulubelē. Kopā viņi rūpējās ne tikai viens par otru, bet arī par citiem patversmē nonākušajiem iemītniekiem. Jāzeps patversmes iemītniekiem vārīja putras un Reksa vienmēr viņam bija blakus, lai arī kur viņš būtu.
Dzīvnieku patversmē Ulubele Jāzeps nodzīvoja savus pēdējos 3 dzīves gadus un mūžībā aizgāja 2017.gada 9.novembrī, 83 gadu vecumā. Jāzepu guldījām zemes klēpī viņa dzimtajā Latgalē un pēdējā gaitā viņu pavadīja arī Reksa.
Kad saimnieks vairs nepārnāk… Šo sajūtu Reksa izjuta tik skarbi un pa īstam. Tieši tāpēc viņa tik ļoti saprata ikvienu patversmē nonākušo četrkājaino bārenīti. Saprata, apmīļoja un iedrošināja dzīvot tālāk. Bet viņa pati sēroja – mēs Ulubelē jutām un redzējām, cik neatlaidīgi viņa gaida savu Jāzepu – savā ierastajā vietiņā – pie viņu mājas sliekšņa, neticot, ka viņš vairs nepārnāks. Līdz kādā dienā Reksa tomēr palika Ulubeles lielajā mājā pavisam, uzticoties visiem mums. Tad sākās Reksas dzīve Ulubeles komandā.
Reksa bija vienīgais suns, kurš brīvi dzīvoja patversmē, netiekot turēts voljērā un viņas dienas aizritēja pildot atbildīgus pienākumus: ik rītu piedalīties darbinieku “piecminūtē”, apstaigāt patversmes teritoriju, sagaidot apmeklētājus, brīvprātīgos un bērnus, kuri atbraukuši ciemos uz Ulubeli. Reksa piedalījās arī brīvprātīgo iesācēju instruktāžās un asistēja bērnu grupiņas ciemošanās reizēs, turpinot mācīt mazajiem tik vajadzīgo un svarīgo – Cilvēcību. Reksa bija kļuvusi par Ulubeles dvēseli, “publisko seju”, četrkājaino administratori, mierinātāju, uzmundrinātāju, draudzeni. Viņa bija klāt vienmēr un visur. Pazina visus un viņu visi zināja.
2022.gadā Ulubeles komandas darbinieku rokās aizgāja arī Reksa.
Jāzepam vienmēr palika vieta Reksas sirdī un nu, pēc četru gadu gaidīšanas, viņi atkal bija kopā. Bet Reksa vienmēr paliks mūsu sirdīs šeit, Ulubelē. Jāzepa un Reksas mājiņas vārds nav mainījies un viņu vārdus mēs Ulubelē turpinām pieminēt ik dienu.
Ulubeles 20 gados mēs esam redzējuši, kā mīlestība starp cilvēku un dzīvnieku spēj mainīt likteņus. Paldies ikvienam, pateicoties kuriem Jāzeps un Reksa varēja saukt Ulubeli par savām mājām, un visiem tiem, kuri turpina nest gaismu un palīdz glābt dzīvniekus šodien. Jūs dodat cerību, mieru un nākotni tur, kur tā reizēm šķiet zudusi.
Vairāk foto un video stāstu apskati pie pievienotajām fotogrāfijām.
Atbalsti Ulubeles iemītniekus – https://ulubele.org/#ziedot
Mīļie draugi, radi, atbalstītāji – atzīmējiet kalendārā 13.decembri, kad gaidīsim Jūs ciemos Ziemassvētku Pateicības brokastīs Ulubelē un kopā atzīmēsim arī Ulubeles 20 gadus!
Paldies!
