Sveiciens no kaķu meitenītes Grētiņas! Janvāra beigās Grētiņa ļāva sevi paglaudīt Paulai Ulubeles kaķu bērnistabā. Zem galda sēdēja mazs nobijies kaķēns. Šņāca un koda, ja kāds tuvojās. Bet mēs jutām – viņa ir MŪSU kaķmeitiņa. Tā nu siltā plediņā ievīstītu, kaķu pārnēsājamajā būrītī ieliktu, vedām uz mājām mazo meitenīti.
Mašīnā pirmo reizi dzirdējām smalkā balstiņā izteiktus – ņau ņau- kur jūs mani vedat??
Pirmais vakars pagāja slēpjoties. Bet mēs zinājām, jo ātrāk Grētiņa sajutīs, ko nozīmē apskāvieni, sirds siltums, glāsti, mīļums, jo ātrāk viņa pieradīs. Tādēļ ņēmām mazo peku pēc iespējas vairāk klēpī un glaudījām, runājāmies, bužinājām. Tas nesa rezultātu diezgan ātri – jau nedēļas laikā mazais kaķu bērns bija apradis ar mums un sāka justies kā mājās.
Sākās dauzīšanās, spēlēšanās. Pēc mēneša mēs uz mājām atvedām vēl vienu pusaudzīti kaķu meitenīti – Stellu- no Juglas patversmes. Grēta nu ĻOTI apvainojās un noskaitās. Šņāca uz visiem.
Bet par laimi, tas nebija uz ilgu laiku. Tagad abas ir sadraudzējušās un naktīs, kad visi guļam, kaķu bērni sāk tusēties un spēlē ķerenes. Un pati Grētiņa ir kļuvusi no maza mežonēna par visīstāko klēpja kaķi Nāk klēpī, murrā, sabučo, samīļo. Īsts sirdsdraugs. Un ļoti, ļoti gudra kaķu meitenīte. Ar mums vienmēr runājas – vai nu ar uzstājīgu ņau, kad kaut ko gribas, vai – murr – kad vienkārši komunicē un pievērš sev uzmanību.