Ir pagājuši 10 un 5 mēneši kopš kaķenīte Tūve, ex-Sāra, un sunīte Žuļa ir mūsu ģimenes locekļi un priecē ar savu krāšņo uzvedības un personības spektru.
Tūve pa šo laiku ir paspējusi padzīvot gan dzīvoklī, gan privātmājā, un noteikti redzam, ka pēdējās mājas viņai patīk vislabāk. Ņemot vērā, ka Tūve Ulubelē nonāca auto trieciena dēļ un tāpēc smagi cieta, ar vīru nolēmām, ka viņa būs mājas kaķis. Labā laikā izmantojam to, ka mums ir pagalms – ieģērbjam Tūvi iemauktiņos, pie kuriem pakāpeniski pieradinājām, pieliekam viņu pie nofiksētas 20m pavadas, un ārā atrodamies kopā. Tūve, pavadot laiku ārā, ir kļuvusi tieši tik veikla, ka ir iekarojusi koka stumbru, taču lielākoties viņai vislabāk patīk pavadīt laiku vienkārši sēžot zālītē un vērojot apkārtni. Tūve ir rotaļīga, bezbailīga, ziņkārīga un spītīga, taču joprojām ir ļoti mīļa, un labprāt nāk pie mums masēt mīkliņu vai ieritināties blakus un ieslēgt savu motoru.
Esam droši, ka arī Žuļa ir laimīga ar savu jauno dzīvesvietu. Lai gan dzīvojam aptuveni 15 minūšu gājienā no pilsētas centra, Žuļa pastaigās ir dabūjusi novērot stirnas, zaķus, zirgus, ežus un dzirdēt varžu kora harmonijas. Visvairāk, šķiet, viņai prieku sagādā veikt arheoloģiskos izrakumus pļavās, izmest kādu ātru, azartisku un drošu apli, kas iekļauj pārlidošanu pāri grāvim vai nolūzušam zaram, vai lidot ar purnu iekšā kārtējā kupicā, lai pārliecinātos par kurmju esamību vai neesamību tajā. Redzam, ka jaunā dzīve Žuļu ir darījusi drošāku un ka viņa sāk lēnām atvērties pretī cilvēkiem. Ja sākumā vajadzēja pāris ciemošanās reizes, lai Žuļa nāktu mīļoties ar jauniem cilvēkiem, tad šobrīd viņa piedāvā paglaudīt savu sāniņu jau pēc pirmās pusstundas kopā būšanas un sāk bakstīt ar purniņu cilvēka plaukstu, ja, viņasprāt, glāstu ir par maz.
Abas meitenes viena ar otru ir saradušas. Sākumā bija ļoti jārūpējas, lai viņas ēdamlaikā tiek nodalītas, citādi Tūve pēc savas maltītes pabeigšanas nāca pacienāties ar papildporciju pie Žuļas, ko Žuļa galīgi nenovērtēja. Bieži bija arī jāpielūko, lai Tūve neizdomā Žuļai iedot pa degunu. Lai gan gluži klēpī viena otrai šobrīd meitenes gluži nesēž, kopumā kaķenīte un sunīte šobrīd līdzāspastāv saticīgi.
Par Žuļu un Tūvi es varētu rakstīt vēl un vēl, taču stūrēšu uz noslēgumu. Paldies Ulubelei, kas uzņēma un rūpējās par viņām patversmē, ziedotājiem, kas savāca līdzekļus Tūves gūžas un pakaļkājas operācijai un brīvprātīgajiem, kas ieguldīja daudz darba, lai socializētu Žuļu. Mēs esam laimīgi, ka varam dalīt savu dzīvi ar tik foršiem zvēriem, un novēlam arī citiem patversmē atrast tikpat brīnišķīgus draugus.
