Labdien Ulubele,
Palasīju Jūsu mājas lapā skaistos veiksmīgos stāstus par dzīvnieciņu pieņemšanu no patversmes, tomēr nudien ceru, ka pieņemsiet arī manu mazo stāstu par no ielas pieņemtās kaķenītes laimīgajām mājām 🙂
Dažkārt dzīves līkloči aizved mūs uz vietām, uz kurām nekad neesam devušies, ar mērķi, ar kādu augstāku spēku un lēmumu. Un arī man tā gadījās…
Jau biju iepriekš izlēmusi, ka pieņemšu kaķenīti no patversmes, tomēr manu sirdi momentā no pirmā acu uzmetiena portālā draugiem.lv piesaistīja kādas mazas kaķenes guļošais ķermenītis un tā mans ceļš krustojās ar šī mazā kaķēna ceļu, kuru kāds nelietis bez žēlastības bija izmetis uz ielas saltumā 2011.gada oktobrī, kad vidējā temperatūra jau turējās mazliet zem nulles.
Tika momentā nosaukta uzvarētājas vārdā Viktorija, saīsinājumā Vika. Tikko pieņemta svēra vien 550g un pēc veterinārārsta domām vien aptuveni mēnesīti, augstākais pusotru jauniņa. Pieņemta, pabarota, izmeklēta un ārstēta, mīlēta, iemīļota un ļoti dārga jau no pirmā momenta. Veselu pus gadu cēlos ar viņu naktīs kopā augšā, kad izbīlē modās no nakts murgiem, un vedu atrādīt, ka bļodiņā joprojām ir ēdiens, kuru viņai pat negribējās ēst, bet bija nepieciešams zināt, ka tas tur ir.
Bildīte no pirmās mājās ierašanās dienas
Es nespēju iemācīt viņai visu, ko iemācītu īsta kaķu mamma, tomēr centos tāda būt pēc vislabākās sirdsapziņas un iespējām. Varbūt viņa pārāk skaļi čāpstinās ēdot un dzerot visa mutīte slapja, varbūt viņa neņaud kā citi kaķi (mums ir sava sarunu valodiņa) un varbūt viņa ne vienmēr krīt uz kājām kā citi kaķi, tomēr tas netraucē viņai pilnvērtīgi dzīvot un doties jaunos skapju plauktu augstumos, un vienmēr pamanīties radīt manī smaidu un uzlabot omu pat visdrūmākajās dienās. Toties viņa zin, kur un kas man sāp, un momentā nāk ārstēt un viņa ir super mīļa pret visiem ciemiņiem, kā jau īsta mājas saimniece, kura arī laika gaitā savas izturēšanās un izskata dēļ tika pie uzvārda: Pūcīte.
Bildīte ar tuvplānu
Viktorija Pūcīte – mana mazā princesīte, kura prasa savu tiesu uzmanības un mīlestības, kuru nebaidos tai sniegt, jo tieši to pašu, ja ne vēl vairāk viņa sniedz man pretī.
Mēs abas kopā
Ceru, ka šis stāsts arī Jums un citiem liks mazliet iedvesmoties un nebaidīties pieņemt dzīvnieciņus, jo kā nekā viņi nav vainīgi pie tā, ka cilvēki nav spējuši kārtīgi par viņiem parūpēties.
Jauku dienu vēlot,
Cieņā,
Madara