Uz patversmi Žuļku atveda saimniece, kura tobrīd nespēja par viņu parūpēties – teicās, ka tik uz laiku -pagaidām, kamēr dzīve nokārtosies. Bet laiks gāja un Žuļka palika pavisam. Mums viņa nestāstīja, cik ļoti ilgojas pēc vecās dzīves, ļoti novērtēja ikvienu pastaigu, piecieta voljēra biedru untumus un cerēja, ka kāds tomēr pamanīs arī viņu – suņu omiņu, kura patversmē sagaidīja savu 14.dzimšanas dienu. Žuļka bija Ulubeles iemītniece 5 gadus – visu šo laiku adoptētāji viņai bija pagājuši garām, neieskatoties Žuļkas domīgajās acīs un nosirmojušajā purniņā.
Līdz šajā rudenī atbrauca Dace. Tieši tāpēc, lai iepazītos ar Žuļku.
Tagad viņu sauc Žužū un viņai ir sava ģimene, mājas un piepildīta, laimīga ikdiena.
No sirds paldies, Dace, par sirdssiltumu un rūpēm par Žū! Lai visai ģimenei skaists un laimīgs laiks kopā! 
Paldies Ķepa Uz Sirds par stāstu!