Kad beidzas zemes gaitas, savējos mēs atkal satiekam aiz Mūžības vārtiem. Jāzeponkulis tur savu Reksu gaidīja 4 gadus. Tikmēr izcili gudrā sune bija Līču vizītkarte – suns administrators.
Viņa sagaidīja nomaldījušos, pavadīja laimīgos, labi zinot, ka viņas mājas ir te, kur bija dzīvojusi kopā ar saimnieku – Jāzepu. Viņu stāsts reiz kļuva par uzticības paraugstundu: https://youtu.be/EJX47mxoNPw Reksa visiem pateicas par glāstiem, jo bija mīļojamais suns. Ulubele saka sirds siltu paldies Romānam un Ludmilai. Viņi Reksu aprūpēja tās dzīves pēdējos mēnešos.
Teci, Reksa, un samīļo Jāzepu, pabaksti ar purniņu visus, kuri Ulubelē nesagaidīja savējo.
Teci… un uz zemes aizsnieg pēdas – mīļas, siltas suņa pēdas.
Tava U komanda
P.S. Mēs ticam, ka abu draugu satikšanās tur, Debesīs ir tikpat vētraina, kā bija uz zemes, pie mums Ulubelē, kad Jāzeps atguva savu Reksu.
Viedā, dzīvesgudrā Reksa. Ulubelē visus sagaidīja un pavadīja, visu zināja, saprata un mierināja. Reksa bija klātesoša visur…Kopā ar Jāzepu UlubelēJāzeps un Reksa – stalti un spēkpilni. Jāzeps – puisis smuks kā bilde. Pirmais puisis ciemā. Jāzepam bija 3 māsas, te – kopā ar mīļo māsu Vandu.Lielie Mukānu kapi, Vaboles pagasts Latgalē. Arī Reksa devās tālajā ceļā pavadīt savu Jāzepu.Reksa Latgalē, apciemojot sava Jāzepa radus Vaboles pagastā.Un te – ceļojumā uz Latgali, lai pavadītu Jāzepu pēdējā gaitā kristīgajās latgaļu tradīcijās.Jāzepa un Reksas mājiņa vienmēr paliks viņu abu māja. Ērtais krēsls un būdiņa bija tikai mirklim, kamēr Jāzeps bija tepat izgājis. Citādi viņi vienmēr bija kopā – iekšā vai patversmes teritorijā vai savos kopīgajos klejojumos pilsētā. Reksa nekad nepameta Jāzepu – pieskatīja un soli solī bija blakus arī tad, kad Jāzepam reizēm sajuka virzieni un laiki un viņš vienkārši gāja… Viņi viens otru balstīja un bija “drošinātājs”. Kopā viņi bija komanda.Kad saimnieks vairs nepārnāk… Šo sajūtu Reksa izjutusi tik skarbi un pa īstam. Tieši tāpēc ļoti saprata ikvienu patversmē nonākušo četrkājaino bārenīti. Saprata, apmīļoja un iedrošināja dzīvot tālāk. Bet viņa pati sēroja – mēs Ulubelē jutām un redzējām,cik neatlaidīgi viņa gaida savu Jāzepu – savā ierastajā vietiņā – pie mājas sliekšņa, neticot, ka viņš vairs nepārnāks. Līdz kādā dienā tomēr palika Ulubeles lielajā mājā pavisam, uzticoties visiem mums. Tad sākās Reksas dzīve U komandā.Kopš tā brīža Reksa sagaidīja un pavadīja visus – U komandu, brīvprātīgos, ciemiņus, bērnus – viņa kļuva par Ulubeles dvēseli, “publisko seju”, četrkājaino administratori, mierinātāju, uzmundrinātāju, draudzeni. Viņa bija klāt vienmēr un visur. Pazina visus un viņu visi zināja.Reksa bija Ulubeles pārstāve pasākumos, izstādēs, gadatirgos – viņa bez vārdiem visizteiksmīgāk mācēja pastāstīt, ko nozīmē cilvēcība, mīlestība un uzticēšanās.Reksa mīlēja cilvēkus, bet īpaši mīlēja bērnus. Viņa bija gatava pastāstīt, ko nozīmē mācīties cilvēcību caur rūpēm par dzīvniekiem.Reksa piedalījās pilnīgi visā Ulubeles dzīvē – atļāvās arī mazas dullības un labprāt piedalījās lomu spēlēs. Katrs Ulubeles pasākums Reksai bija maza ballīte, jo uzticības pilnais žēlīgais skatiens neatstāja vienaldzīgos – katrs uzskatīja par svētu pienākumu Reksu pacienāt ar kādu gardumiņu Reksa kā modele piedalījās gan modes tērpu sesijās, gan dāvanu pieņemšanā. Viņai patika būt uzmanības centrā…Kameru zibšņi un mikrofoni viņu nemulsināja. Bet bērnu uzmanību un glāstus Reksa dievināja.Reksa bija no tām retajām būtnēm, kam 40 roku pāru vienlaicīgi pieskārieni neradīja bailes, bet misijas apziņu un labsajūtu.Viņa bija Ulubeles Cilvēcības skoliņas skolotāja. Pedagoģe ar lielo burtu.Viņa iedrošināja bērnus, kuriem bija bail no lieliem suņiem. Viņa ar savu mieru un siltumu iedrošināja un nomierināja.Reksa labprāt piekrita pedagoģiskajam darbam arī ārpus Ulubeles – pasākumos un izstādēs. Bērni taču paliek bērni…Ulubelē viņa bija draudzene un dzīvesskolas trenere tiem, kam to vajadzēja visvairāk – arī Džīnai – brīnišķīgajai suņu meitiņai, kuras pakaļķājas bija paralizētas. Reksa skoloja un atbalstīja Džīnu. 2020.gada novembrī pavadīja Džīnu uz jaunajām mājām Zviedrijā.Pēdējā laikā Reksa ārkārtīgi pieķērās Ludmilai un Romānam – patversmē neatkāpās ne soli, ar skumjām pavadīja aizbraucot un ar pārlaimīgu prieku vienmēr sagaidīja. Mums likās, ka Reksai jādod iespēja būt Ludmilas un Romāna ģimenē. Kā viņi teica – Reksa tiek adoptēta uz dīvānu. Tur viņa atkal sajuta mājas un mieru. Un sestdienas vakarā aizgāja Dieva Mierā.Reksa. Mūsu mīļā Reksa. Katram no mums Tu paliksi sirdī ar kaut ko īpašu, jo katram Tu mācēji izrādīt savu uzmanību citādāk. Mēs visi sajūtam Tevi katrā solī – katrā sīkumā, katrā Tavā nedarbā vai aušībā. Vai uzticības pilnajā skatienā, atlaižoties uz atpūtas dīvāna, vai kopīgos piknikos, vai pīppauzēs, vai rīta un vakara apgaitās, vai kopīgās pastaigās ar patversmes suņiem — Tu taču biji visur un vienmēr ar mums… Jāzepam vienmēr palika vieta Reksas sirdī un nu viņi ir satikušies. Bet Reksa vienmēr paliks mūsu sirdīs šeit, Ulubelē. Lai Tev viegls skrējiens tur, Debesīs! Apskauj un pasveicini mūsējos – tos, kurus no Ulubeles adoptēja uz Debesīm. Lai Tev skaists skrējiens Debesu pļavās, mīļā!
