Jubilejas ir īstais laiks, lai gremdētos atmiņās un atskatītos uz paveikto. Šoreiz atgriežamies pašos pirmsākumos: 18 gadus tālā pagātnē. Vai Tu zini kā aizsākās Ulubeles stāsts, un kā radās tās nosaukums? Ar atmiņām dalās mūsu vadītāja un Ulubeles sirds – Ilze Džonsone.
”Mēs ar Aivaru kādreiz dzīvojām Purvciemā pie veikala “Minska” un katru vakaru braucām garām Zemitānu tiltam, kur bija liela suņu kolonija. Un attiecībā pret to suņu koloniju cilvēki dalījās divās grupās – vieni, kas baro un žēlo – un otri, kas grib likvidēt, it sevišķi tie, kas brauca ar riteņiem. Tika iesaistīta arī policija, un bija mēģinājumi šos nabaga suņus šaut. No sākuma mēs meklējām iespējas VEF apkārtē iekārtot atsevišķu vietu viņiem, tomēr beigās šī iecere neizdevās tā brīža remontu dēļ. Un tad es savā milzīgajā degsmē atradu Juglas dzīvnieku patversmi, kurā šos dzīvniekus nogādāt, lai tie būtu drošībā un tiktu aprūpēti.
Lai tas varētu notikt, mēs uzņēmāmies visu iniciatīvu un darbus. Es pati visu kārtoju, tostarp žogu likšanu, suņu un mazuļu izķeršanu pa naktīm. Papildus tam kopā ar Aivaru palīdzējām patversmei dabūt celtniecības atļaujas jaunas patversmes celšanai, piesaistījām atbalstītājus, un es vairākas reizes nedēļā devos turp, lai palīdzētu. Diemžēl Juglas patversme uzskatīja, ka šiem suņiem nav perspektīvas, un tie aizņemtu daudz vietas, tāpēc rekomendēja viņus likvidēt. Tas mums bija milzīgs šoks. Kā var šķirot dzīvniekus perspektīvos un neperspektīvos? Man līdz tam vienmēr bija pārliecība, ka šajā jomā strādā tikai tādi cilvēki, kuriem ir svarīga katra dzīvnieka dzīvība, un tie dara visu iespējamo, lai to aizsargātu līdz pēdējam.
Tajā brīdī es nepadevos – jāsaka paldies manam tētim, kurš jau atrodas aiz mākoņu maliņas. Viņš dzīvoja Dolē, un viņam izdevās mums palīdzēt iekārtot pagaidu dzīvesvietu Zemitāna tilta astoņu suņu kolonijai Daugavas HES teritorijā. Tā arī aizsākās Ulubele, kuras galvenais pamatprincips bija, vēl joprojām ir un būs – no kill (nenogalināšana), nodrošinot iespēju dzīvot jebkuram, kas nonāk mūsu apgādībā.”
Kā radās pats nosaukums “Ulubele”?
“Mums bērni uzdāvināja biļetes uz Nacionālā teātra izrādi “Minhauzena precības”. Tā likās, kā pilnīgi bezcerīga izrāde, kas mani īsti neuzrunāja un gribēju jau doties prom, bet Aivars atrunāja, jo tā nebūtu bijis pieklājīgi. Pēc tam mēs ilgi domājām, kā nosaukt jaunizveidoto vietu, starp idejām bija “Džeku voljērs” un “Doles suņi”, bet pateicoties šai izrādei, Aivaram radās ģeniālā ideja mūs nosaukt par “Ulubeli”. Un labāku vārdu mēs nevarētu iedomāties, jo nav skaistāka nosaukuma ne rakstības, ne zīmola, ne vispār principu un idejas ziņā. “Ulubele” ir Minhauzena stāstos bieži pieminētā barona sapņu zeme, kur notikušas dažādas brīnumainas lietas. Tas ir patvērums, kas pasargā. Ne velti mūsu logo attēloti Ulubeles simboli Ulla un Belle – suns un kaķis zem saulessarga. Līdzīgi kā viens no astoņiem budisma simboliem saulessargs nozīmē – aisardzība pret kaitēm un slimībām.”
