Aldermaņu ģimenes Eņģeļu māja ir paradīze zemes virsū suņiem, kurus citi uzskata par bezcerīgiem. Paradīze, jo tur nav runa par cerību vai beigām, tur vienkārši ir laimes sajūta un miers, pieņemot likteni un mazliet arī spītējot tam.
Tās ir MĀJAS jau 5 Ulubeles īpašajiem iemītniekiem. Borgs (Bruno) un Tara no tās devušies pa varavīksnes tiltu – mīlēti, aprūpēti un gaiši. Šobrīd tur laimīgi jūtas Ulubeles Brendiņa, Marko un Maksis – Ulubelē atnākuši katrs ar savu smago likteni, ko Eņģeļu mājas dvēsele Karīna ņem savās rokās un neiespējamo padara iespējamu. Par to lasiet Ulubeles sarunā ar Karīnu Aldermani.
* Kas ir tas impulss, pamatojums savā gādībā ņemt tieši visslimākos jeb citu uztverē “Bezcerīgos” ?
Es uzskatu, ka mans ceļš saistībā ar visslimākajiem vai “bezcerīgajiem” sākās ar Bruno (patversmē bija kā Borgs), šis mans stāsts ir sirreāls, pamanīju viņu “Facebook” lapā klaiņojam pa Rumbulas dārziņiem, nesaprotamu iemeslu dēļ braucu viņu meklēt, visur staigāju un jautāju, visi par mani smīkņāja. Nevarēju atrast, braucu vēl un vēl, bet nekā. Neatradu…
Pēc aptuveni pieciem gadiem ieraudzīju viņu tajā pašā “Facebook”, bet nu jau patversmes brīvprātīgie sauca pēc palīdzības, jo viņš bija dzīves nomocīts – pakaļķepas bija paralizētas, jo viņam tika pārlauzts mugurkauls (protams, ka cilvēku darbs), skrošu sašauta kāja, un pats galvenais, viņš bija zaudējis ticību cilvēkiem, kuri bija iemesls viņa ciešanām. Viņš bija sakodis visus, pat savas kopējas patversmē. Pirmās dienas pēc redzētā posta mēģināju nelikties ne zinis, bet braucot pēc meitas uz skolu sajutu ļoti stipras, savdabīgas sāpes krūškurvī, nobijos, apstājos malā, un sāku analizēt savu stāvokli, cik nopietns tas ir. Un, man pašai par pārsteigumu, izsverot visus par un pret, sapratu, ka man fiziski SĀP SIRDS! Protams ilgi nebija jādomā kādēļ.
Nākamā dienā es ar vecāko meitu aizbraucu uz patversmi apraudzīt šo suni. Vienīgais, ko varu pateikt, man no viņa bija ļoti bail, jo stāsti par viņu nebija tie jaukākie, bet ieejot voljērā, un joprojām baidoties no viņa sapratu, ka man priekšā ir bezpalīdzīgs dzīvnieks, no kura visi baidās, ieskaitot mani, bet ne mana meita! Viņa uzreiz piegāja viņam klāt, un teica man, nebaidies no viņa, viņam vienkārši ir slikti, aizvedīsim viņu uz mājām, un viņš nomierināsies!!! Es stāvēju paralizēta, arī kopējas, jo mums priekšā ir nekontrolējams suns, un tad notika tas, kas lika manai iekšējai pasaulei un pārliecībai apmest kūleni – Bruno (patversmē kā Borgs) piešļūca pie manis uz dibena, un pacēla manā virzienā ķepu, es šokā satvēru viņa ķepu un pakratīju, un atkal nobijos…
Es neizpratu, kāpēc braucu uz patversmi Bruno apciemot, es domāju, ka apciemojot viņu man paliks vieglāk, jo joprojām jutu, ka krūškurvī ir smagums, bet tai pašā laikā mans loģiskais saprāts par situāciju signalizē – TU NEVARI VIŅU ŅEMT, jo NEVIENS NEŅEM DZĪVNIEKUS TĀDĀ STĀVOKLĪ! Tādiem ir jānomirst vieniem, bez saimnieka patversmē…
Īsti neatceros ceļu uz mājām, jo tik daudz raudājusi nebiju visu savu mūžu, zvanīja vīrs, interesējās, kā gāja patversmē, es nevarēju parunāt, labi, ka blakus bija mana meita..
Atbraucot mājās izstāstījām redzēto un izjusto vīram. Manī bija tāaaada bezcerība un sāpes… Es sapratu, ka mēs nevaram šo suni paņemt, JO NEVIENS NEŅEM SLIMUS SUŅUS NO PATVERSMES!!!
Es sēdēju sabrukusi pie galda, un kaut ko stāstu vīram, saprotu, ka vārdi nekontrolējami plūst pār lūpām, es stāstu par to, ka mēs nevaram to paralizēto suni paņemt, jo mums jau ir 5 suņi, jo katram ir sava kaite! Un nākamajā brīdī visa mana pasaule apgriezās kājām gaisā, jo mans vīrs man saka – brauc rīt uz Ulūbeli un ved to suni mājās, es redzu, tev nebūs miera! Es viņam šokā atbildu, ka es vispār nezinu, ko ar tādu suni darīt, bet viņš mierīgi atbild, sāksim ar to, ka atvedīsi mājās, tas nekas, ka šobrīd nezini, ko darīt, es zinu, ka līdz rīt rītam tu visu izdomāsi un ES VIENMĒR TEVI ATBALSTĪŠU UN PALĪDZĒŠU TEV!
…. Un ar šiem viedajiem mana vīra vārdiem ir sācies mans ceļš, kurš joprojām vijās roku- ķepā ar nedziedināmi slimiem, cilvēku sakropļotiem un veciem suņiem. Šī mana ceļa noteikti nebūtu, ja man nebūtu tik saprotoša un pretimnākoša vīra un manas vecākās meitas, jo viņi abi ir mans visstiprākais atbalsts jebkurā dzīves situācijā.
Neviena diena ar Bruno nebija viegla, ne tāpēc, ka suns patversmē izlikās, ka ir agresīvs, nē, viņš kā izrādījās bija ļoti mīļš, ar labu sirsniņu, līdzsvarots un mierīgs. Ne diena, ne nakts nebija viegla, jo katru nakti viņš mani modināja rejot 03.30, liku viņu uz ratiņiem un gājām ārā čurāt un kakāt, tad mājās bija jānotīra dibens, jānoceļ no ratiņiem, jāuzvelk pampers un gulēt, šādi mēs dzīvojām līdz viņam sākās nopietnas veselības problēmas…
Paņemot suni ar lielām veselības problēmām, ir jāsaprot, ka pašam dzīvniekam un Dievam ir savi plāni, ja dzīvniekam ir pienācis laiks peldēt prom pa upes straumi uz mūžību, tad tu neko nespēsi mainīt, vienīgais, kas ir iespējams ar beznosacījuma mīlestību un rūpīgu kopšanu paildzināt viņa uzturēšanos šajā pasaulē par dažām dienām vai nedēļu, divām nedēļām, bet ar vienu nosacījumu, ja tev tas izdodas BEZ DZĪVNIEKA SĀPĒM UN MOKĀM!
Atgriežoties pie uzdotā jautājuma, es viennozīmīgi varu teikt, ka mans impulss sāka parādīties ļoti sen, kad paņēmu savu pirmo, otro suni no patversmes, bet katalizators visam, protams bija Bruno, vai precīzāk tieši tas, kad biju blakus un redzēju kā suns aiziet, viņa mokas pirms nāves. Viņam neizsakāmi sāpēja, bet viņš tāpat meklēja mani, lai pēdējās minūtes mēs būtu kopā, jo viņam bija nepieciešama mana klātbūtne, jo es biju viņa vistuvākais cilvēks, mums visiem ir neizsakāmas bailes pirms aiziešanas Tai saulē, gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem…
Esmu sapratusi, ka nāves iedalās: no vecuma, no vēža, no sirdstriekas, no cilvēku nežēlīgās izturēšanās….
* Mēs visi viens otram esam pagaidām – bet ja tas “pagaidām” ir tik terminēts, acīmsaredzams – kāpēc un kur ir tas spēks?
Lai arī apsolies aprūpēt max profesionāli – veikt visu nepieciešamo terapiju, vest pie ārstiem utt, tā nav vienkārši “tīri profesionāla” aprūpe – šajā precīzajā medicīniskajā aprūpē gandrīz vai galvenais ir – emocijas – līdzijušana un beznosacījuma mīlestība, lai viņi to sajustu. Tātad – sāpes un pārdzīvojums.
* Kas tev pašai liek to uzņemties un iet cauri atkal un atkal? – jo iznākums skaidri jāapzinās jau sākumā un tas ir viens – aiziešana.
Man mājās dzīvo ne tikai paliatīvajā aprūpē paņemti suņi, bet arī cilvēku sakropļoti. Man ir suns, kurš tika paņemts aiz astītes un mests pret sienu! Rezultātā aste atrauta no mugurkaula un protams, lauzts mugurkauls! Suns paralizēts – pakaļkājas nefunkcionē! Pēc visiem izmeklējumiem man ārsts saka, tu saproti, šis suns NEKAD nestaigās. Sekoja rehabilitācija, kuras iniciatore biju es. pati, gan masāžas, akupunktūra, braucām uz nodarbībām baseinā. Veselu gadu pirms gulēt iešanas es viņu masēju, lai nepazustu muskuļu tonuss, un nerviem būtu labvēlīga vide augt.
Pēc sešiem mēnešiem mēs atkal devāmies pie tā paša ārsta uz pārbaudēm, bet nu jau ar suni, kurš ir spējis sākt STAIGĀT! To redzot, ārsts man teica, ka viņa 30 gadu pieredzē šis ir ceturtais gadījums, kad viņš redz brīnumu, jo pārrautie nervi ir spējuši atkal savīties, un daļēji atjaunot funkcijas. Protams, dzīvnieks uz mūžu paliks ar daļēji neatgriezeniskām kustību funkcijām, bet, vai man tas ir galvenais? Protams, nē!
Otram cilvēku sakropļotam sunim, kurš dzīvo pie mums, ir paniskas bailes no apkārtējas vides, skaņām, ātrām kustībām, jo viņš tika sists tik ilgi un daudz, ka suns palika akls un sunim pazuda oža! Pagāja gandrīz septiņi mēneši, iekams viņš adaptējās mūsu vidē…
Man laikam ir iekodēts suņu laimes, veselības un dzīvības gēns, un es ar to nesavtīgi dalos ar saviem suņiem:)
Es nevienu dzīvnieku no patversmēm neesmu ņēmusi ar domu, ka ņemu paliatīvajā aprūpe, ka viņš drīz aizies. Es braucu pēc slima dzīvnieka ar svētku sajūtu,(tieši tā, kā brauc pēc maza kucēna) lai gan dziļi, dziļi man iekšā ir notušēta panikas lēkme, kura pāriet, kad suns ir ielikts mašīnā un mēs patiešām braucam uz mājām. Un tas ir tikai dabiski, cilvēcīgi, jo mēs visi baidāmies no nezināmā…
Tad, kad nomira mans pirmais suns Bruno, ko paņēmu paliatīvajā aprūpē, es zināju, ka sekos nākamais šāds suns, bet es nespēju aptvert, cik man būs vajadzīgs laiks, lai sakārtotu savas domas, emocijas lai atkal uzņemtu slimu suni savā ģimenē, jo manas sāpes bija neizsakāmi dziļas.
Pēc kāda neilga laika es sāku aptvert, ka šādi bezpalīdzīgi dzīvnieki ir bezgala daudz, un ka tieši šobrīd, kad man ir labi, es esmu mājās harmonijā, bet viņi cieš, viņiem ir ļoti slikti…
Jā, es esmu cilvēks, kurš ļoti pārdzīvo par pasaules ekoloģiju, globālo sasilšanu, un dzīvniekiem. Pirmos divus es nevaru ietekmēt, bet varu dzīvot nepiesārņojot vidi, bet dzīvnieki! Dzīvniekus es varu glābt, un to arī daru!
Kur es ņemu spēku? Pirmais – Līdzjūtībā! Līdzjūtība pret dzīvnieku mūsu sabiedrībā ir sen aizmirsta cilvēcīgā emocija. Manī šī līdzjūtība pret vājāko vienmēr ir bijusi ļoti izteikta. Otrs – spītā un darbā, un neatlaidībā, jo pēc horoskopa esmu Vērsis, un ja Vērsim uzkrauj darbus, kurus patiesībā nav iespējams izdarīt, tas nozīmē, ka Vērsis ar to perfekti tiks galā! Bet ja nopietni, jo vairāk man liekas, ka es nespēšu izdarīt, jo labāk tas atspoguļojas uz mana darba rezultātiem! Un protams manā ģimenē!
Vai es turpināšu to darīt, ņemt nolemtos dzīvniekus no patversmēm? Noteikti jā, līdz mana mūža pēdējai dienai, jo šajā visā esmu atradusi SAVU savdabīgo dvēseles mieru.
Es katru dienu ceļos ar laimes sajūtu sirdī, tādēl, ka mēs joprojām esam šī brīža Mafijas (tā es saucu savu suņu kopienu) sastāvā, un ka suņu kaulainā vēl snauž labā attālumā no mums, un dod mums laiku būt kopā.
Vai es raudu, kad aiziet kāds no maniem dzīvniekiem, kurus es uzskatu par saviem ģimenes locekļiem? NĒ, es pa naktīm kaucu no dvēseles fiziskām sāpēm, jo iekšā sāpes plēš krūškurvi uz pusēm! Tā izpaužas īstas emocionālas, dvēseliskas sāpes! Un tieši no šīm cilvēcīgajām emocijām lielākums mūsu sabiedrības daļa paniski baidās – jo sāpēs! Bet tā ir mūsu, kā cilvēku neizskaužama emociju daļa, lai saprastu kādas šajā dzīvē ir cilvēcīgās vērtības. Nav iespējams uz šīs zemes tikai priecāties un gūt baudu! Bet ja sāp, tas nozīmē, ka esi dzīvs, ka tev ir emocijas, ka neesi notrulinājies…
Daudzi nav gatavi pat pieļaut domu, ka ar viņu mīļajiem var atgadīties kaut kas slikts; savukārt, daudzi gatavi pieļaut, ka ja nu gadījumā KĀDREIZ ar tiem kas atgadīsies, tad būs gatavi rūpēties. Bet tavā gadījumā viņi tiek pieņemti jau tad, kad šis KĀDREIZ ir pienācis.
* Kā tas ir pieņemt viņus jau bezpalīdzīgus – vai ir atšķirība ja tas ir tavs dzīvnieks jau daudzu gadu garumā un viņam sākas problēmas, vai arī tu viņu iepazīsi un pieņem tieši tajā brīdī, kad viņam jau ir smaga slimība? Vai tas ir vieglāk-savādāk-skaidrāk?
Kā jau minēju, es nevedu mājās suni ar domu, ka es viņu esmu paņēmusi paliatīvajā aprūpē! Mums katram ir nolikts savs laiks, arī suņiem. Ejot pa patversmēm, esmu pieķērusi sevi pie domas, ka analizēju un šķiroju suņus, kurus tur sastopu. Kucēni – tos izķers pirmos, stipri, jauni suņi – protams, ka viņus adoptēs, tikai laika jautājums. Es uzmanību pievēršu veciem, sakropļotiem, slimiem, paliatīviem. Un šajā sfērā ir ļoti psiholoģiski smagi izvēlēties dzīvnieku, kuru ņemsi uz mājām, bet kuri paliks voljērā un noskatīsies tev pakaļ kā tu aizbrauc.
Nav starpības emocijās un pārdzīvojumos kad slimo un mirst suns, kurš ir dzīvojis pie manis no kucēna vecuma, vai slimo un mirst suns, kuru esmu paņēmusi 40 dienas atpakaļ vai 8 mēnešus atpakaļ.
Mana dzīvības un nāves izprašana ir nākusi caur lielām ciešanām. Kad esi blakus dzīvniekam, kurš mirst no vēža vai lielā vecumā, tu saproti, ka tajā brīdī vienīgais, ko suns vēlas pēdējās minūtes, ir lai tu būtu fiziski viņam blakus, un es uzskatu, ka dzīvniekam izdziestot ir ļoti svarīgs acu kontakts. Es vienmēr esmu apskāvusi, turējusi galvu, glaudījusi, runājusi ar viņu, kā es viņu mīlu, un ka mēs vienmēr būsim kopā… Lai mazinātu sunim baiļu sajūtu mirstot.
Budismā paliatīvā (hospisa) aprūpe nozīmē to, ka slimnieki tiek motivēti-orientēti fokusēties uz savu apziņu, prāta stāvokli, nekā uz savām fiziskajām ciešanām, sāpēm. Šķiet, ka Karīnas Eņģeļu mājas gadījumā to varētu saukt par labo sajūtu – prieka, mīlestības, piederības sajūtas apzināšanos, kas fiziskās sāpes un ciešanas atstāj otrajā plānā tādējādi faktiski tās mazinot, palēninot un galu galā dodot iespēju aiziet laimīgiem.
* Kas ir visgrūtākais paliatīvās aprūpes laikā? Ar ko visgrūtāk samierināties?
Tad kad dzīvnieks no patversmes nonāk savās īstajās mājās, kur viņu gaida, kur viņu kopj, kur pilnvērtīgi baro, kur viņu mīl, un izturas pret viņu ar cieņu, jebkurā gadījumā sāksies slimību remisija. Jautājums ir – uz cik ilgu laiku? Manā pieredzē, visiem slimajiem suņiem ir bijusi slimību remisija, līdz ar to, man ir bijis laiks iepazīties, izprast un saprast, kā cīnīties vai ārstēt no konkrētās slimības, sadzīvot ar to, vai vienkārši apturēt uz nelielu brīdi -pa kuru laiku suns guļ, ēd, bauda āra pastaigas- bauda pilnvērtīgas vecumdienas!
Visgrūtākais paliatīvajā aprūpē ir tas, ka redzi, ka dzīvnieks saprot, ka mūsu šķiršanās būs drīza, un protams, redzēt viņa mokas. Labi, ka Latvijā ir atļauta dzīvnieku eitanāzija. To esmu izmantojusi suņiem ar onkoloģiskām saslimšanām, tad, kad medikamenti vairs nepalīdz, un viņu sāpes vairs nav kontrolējamas.
Visgrūtāk ir samierināties ar to, ka dzīvnieki, kuri nonāk patversmē ar smagām veselības problēmām ir viņu pašu saimnieku nolaidības upuri!
* Kas ir vislielākais gandarījums? Kas dod miera sajūtu un kas ir mierinājums? – tev pašai un ģimenei. Kas dod spēku un pārliecību?
Vislielākais gandarījums ir tad, kad saprotam, ka ar mūsu ieguldīto darbu esam nedaudz atbīdījuši Suņu Kaulainās ierašanos mūsu mājās. Šī sapratne atnāk tikai tad, kad suncis jau ir aizgājis, kad analizēju, kā viss noritēja. Tad ir ļoti savdabīgas izjūtas, sēras pēc zaudējuma, un neliels mierinājums, ja to tā varētu saukt, ka saproti, ka esi darījusi visu pareizi par 100% un vēl 150% pa virsu, kas dažbrīd ir vienkārši fiziski un psiholoģiski nereāli.
Miera sajūtu dod tas, ka mājās visi ir veseli, un šajā brīdī neviens netaisās uz citiem medību laukiem.
Spēku dod bērni, vīrs, katrs dzīvnieks, kurš ienāk mūsu ģimenē, uzvara pār slimību, iemācīšanās sadzīvot ar slimību, ar godu aizvadīts dzīvnieks…
Pārliecību dod mūsu mājās apkārt notiekošais – prieks, miers, harmonija, tracis, bērnu smiekli, bērnu strīdi, suņu rejas, un fantastiski mierīga kopā un līdzās sadzīvošana. Protams arī tas, ka mēs elpojam, jūtam, dzīvojam, tas, ka mēs esam sadzirdējuši, spējuši uzdrošināties, spējuši izārstēt, spējuši izturēt, spējuši nesalūzt, un spējam būt visi kopā kā ļoti liela harmoniska ģimene…
* Vai kaut kas iedrošinājumam un iedvesmai tiem, kas gatavi ņemt aprūpē smagi slimos dzīvniekus?
Nebaidīties, pārvarēt iekšējās bailes, saņemties, un saprast, ka kādam Tu ļoti šajā brīdi esi vajadzīgs! Ļoti vajadzīgs! Ceļš visdrīzāk nebūs viegls, bet viņš būs skaistiem mirkļiem, mīlestības, sapratnes pilns no abām pusēm! Jā, neizbēgamā zaudējuma sajūta sēdēs uz pleca, un nepārtraukti liks par sevi atgādināt, bet, tas liks saņemties, un katru brīvu brīdi saprast, cik šis brīdis ir svarīgs, tieši šobrīd un tagad, nevis kādreiz vai pēc 30 minūtēm, vai pēc stundas, jo tad varētu būt arī par vēlu…,bet tieši tagad, kad mums visiem ir dota iespēja būt kopā, un to cilvēki savā ikdienas skrējienā nenovērtē, diemžēl palaiž sev garām…
Šo dzīvi, ja ir iespējams, ir jānodzīvo kvalitatīvi, gan ņemot, gan DODOT, lai rastos līdzsvars. Tā ir liela dzīves dāvana, ja cilvēks atrod savu līdzsvaru, tad kļūst vieglāk elpot un dzīvot, un man liekas, ka es savu dzīves līdzsvaru esmu spējusi atrast…
Man pašai vairs nav bail no nāves, jo es zinu, ka mani tur augšā sagaidīs mani mīļie, lai arī viņi bija uz šīs zemes tikai suņi, man viņi bija mani bērni, par kuru dzīvībām es cīnījos līdz pēdējiem viņu elpas vilcieniem, un es viņus joprojām ĻOTI, ĻOTI MĪLU…
Ar cieņu un mīlestību, Karīna
* P.S. no Ulubeles:
Tādi viņi no Ulubeles nonāca pie Karīnas:
Borgs (Bruno) – par Borgu jau viss Karīnas aprakstā;
Tara – 14 g.v. alabaju kucīte, kas visu mūžu bija izmantota audzētavā kā kucēnu ražojamā mašīna – kustējās ar grūtībām, artrīts un citas hroniskas un vecuma deģeneratīvas slimības;
Marko – 12 g.v. suņupuka, šobrīd jau pilnībā zaudējis redzi – visu dzīvi nodzīvojis patversmē;
Brendiņa – 12 g.v.sunīte ar smagu diabētu, kā rezultātā pilnībā zaudējusi redzi un nepieciešamas regulāras insulīna injekcijas un uzturošie medikamenti – izglābta no saimnieku nolaidības;
Maksis – 4 g.v.suņupuika ar smagu iedzimtu veselības anomāliju, kas prasa regulāru veterināru aprūpi un uzturošos medikamentus – saimnieki atteicās.
Karīna, Ulubeles PALDIES Tev bez vārdiem…