Šis stāsts ir par apņēmību, pacietību un pāri visam – mīlestību. Par to, kā nopietnais suns Rembo nu ir savā ģimenē.
Vienmēr esam teikuši, ka Ulubeles prieks un gandarījums ir ikviena iemītnieka adopcija un iespēja laimīgai dzīvei savās mājās. Taču aizkustinājums līdz sirds dziļumiem ir tad, ja mājup dodas Ulubeles opīši, ilglaicīgie iemītnieki vai mūsu īpašie dzīvnieki – tie, ar veselības vai rakstura problēmām.
Vai varat iedomāties, cik liels gandarījums un asaras acīs bija U komandai, kad mājup devās mūsu Rembo – suns, kurš vienlaikus atbilst visām trim iepriekš nosauktajām kategorijām – nopietna rakstura “dusmīgais”suns, kurš kopš 2016.gada sākuma dzīvojot patversmē jau bija sasniedzis seniora vecumu – 9 gadus…
Tik ilgi patversmē, jo Rembo nopietnais raksturs adoptētājus atturēja. Te bija vajadzīgs laiks un galvenais – stipra vēlēšanās iedraudzēties un kļūt par savējiem. Rembo Ulubelē nonāca 2016.gadā no nelabvēlīgas vides un saimniekiem, kuri nebija šī vārda cienīgi.
Tāpēc Rembo Ulubeli uzskatīja par labāko, kas ar viņu līdz šim dzīvē noticis – par savām mājām. Pret svešiniekiem bija bargs un nepiekāpīgs, bet tikai savējie zināja, cik patiesībā mīļš, maigs un no visas sirds uzticams ir Rembo Lieliskais.
Tāpēc Rembo Ulubeli uzskatīja par labāko, kas ar viņu līdz šim dzīvē noticis – par savām mājām. Pret svešiniekiem bija bargs un nepiekāpīgs, bet tikai savējie zināja, cik patiesībā mīļš, maigs un no visas sirds uzticams ir Rembo Lieliskais.
Tas bija satraukuma pilns laiks un pārdzīvojums mums visiem – izrādās, ka U komandai nu bija jāpārliecina tieši Rembo, ka ir vieta uz pasaules, kur būs labāk nekā Ulubelē, ka ir cilvēki, kas spēs rūpēties un mīlēt viņu vēl vairāk, ka nu viņš būs savas ģimenes lolojums un draugs. Pagāja vairāk nekā mēnesis, līdz kādā sestdienā Rembo kāpa mašīnā un kopā ar Ilzi un Aigaru devās Mājās. 
Mūsu suns Rembo.
Teikšu godīgi, šis ceļš mums bija diezgan smags, bet pavisam noteikti tā vērts! Kāpēc smags? Jo Rembucis nebija gatavs mājāsbraucējs, 5 patversmē pavadītie gadi lika viņam domāt, ka viņš jau ir mājās. Kad mēģinājām tuvoties, dažas reizes mūs sakoda un jāsaka, ka sakodiens viņam ir spēcīgs. Mums bija jābūt ļoooti pacietīgiem, jo savējiem Rembo nekož, bet savējo statuss ir jānopelna. Iespējams, ka daudzi cilvēki atmestu ar roku, ja viņiem iekostu, bet lūk iemesli, kādēļ mēs turpinājām:
Pēc vairāku nedēļu regulāras ciemošanās pienāca tas brīdis, kad Rembo pirmo reizi uzsmaidīja (nevis skatījās uz mums ar greizu aci), pēc laika jau atļāva pakasīt vēderiņu, bāza savu mitro purniņu plaukstā un pieglaudās, lai pakasītos – tas nav vārdos aprakstāms. Tā bija pirmā reize kad mājās braucot bira asaras, bet tās bija prieka asaras – viņš pamazām mūs pielaida sev klāt. Tas ļāva turpināt censties iegūt vēl lielāku uzticību un nepadoties.
Mēs jau sākām pēc viņa ilgoties un nepameta sajūta, ka mūsu ģimenes loceklis tagad skumst kādā voljērā, kamēr mēs esam mājās. Un tad pienāca brīdis, kad bija jāved puika mājās. Bet cik tie suņi ir gudri! Kā viņi visu jūt! Kad aizbraucām vest viņu mājās, viņš ielīda būdā, atņirdza zobus un nenāca ārā. Ar Ulubeles komandas palīdzību izvedām viņu ārā un jau atkal Rembucis iekoda.
Mājās tā arī neaizvedām. Palika skumji un šķita, ka nu varbūt viņš nemaz negrib pie mums… Visgrūtākais šajā visā posmā bija nepadoties un noticēt, ka mums sanāks.
Tātad – turpinājām braukt pie viņa, vedām ārā, bet par mājām vairs neko neteicām. Līdz vienu dienu bija tā sajūta, ka nu viss! Pietiek bakstīties, jābrauc un jāved mājās, lai tur vai kas! Izstaigājāmies, viss bija labi, tad aizgājām ar siksniņu pie būdiņas un teicām – brauksim mājās? Un atkal Rembo ielien būdiņā un noslēpjas tā, ka viņu neredz. Vai nu viņš juta briestam braucienu vai ļoti labi saprot latviešu valodu
Bet mājās tomēr atvedām, lai gan paši bijām satraukti par braucienu mašīnā, tomēr tam nebija pamata- Rembo ļoti ieintriģēja šis process un nebija tālu līdz tam, lai viņš ieraustos šoferim klēpī
Atvedām mājās, domājām – kā nu būs? Ja nu kož, ja nu kaut kas nav labi.. ja nu, ja nu..
Bet nē! Mājās Rembucis uzreiz kļuva par absolūti citu suni. Viņš saprata, ka beidzot ir MĀJĀS!
Savā starpā mēs viņu saucam par Ļapatnieku, jo pasaucot viņš ļapato pretī ar savām ļapatainajām austiņām un smaida 
Es pat tagad rakstot šo visu smaidu Tagad viņš ir dzīvespriecīgs, lēkā apkārt, visu laiku nāk mīļoties. Nākamais uzdevums Rembo būs sadraudzēties ar mazo kaķu māsiņu- viņa mājās ir boss, Rembo grib iepazīties, bet kaķenīte parāda, kurš te ir galvenais. Arī tam vajadzēs laiku, bet mēs ticam, ka būs labi.
Līdz šim mēs zinājām kas ir skumju asaras un prieka asaras, bet nebija ne jausmas, ka ir arī tādas mīlestības asaras – tajā brīdī, kad uz tevi skatās divām lielām suņa ačtelēm un tu tajās redzi neizsakāmu pateicību, uzticību un mīlestību, tad acīs saskrien šīs mīlestības asaras 
Novēlam visiem patversmes zvēriņiem mīlošus saimniekus, lai pienāk tāda diena, kad patversmes vairs nav vajadzīgas!”
Paldies, mīļie Ilze un Aigar, par apņemšanos, par to, ka noticējāt Rembo un paši sev, par pacietību un tāāādu mīlestību, par kādu katrs varam tikai sapņot! Jums novēlam visskaistāko laiku, krāsainākos piedzīvojumus un mīļākos brīžus kopā! Paldies jums par Rembo no visas U komandas! 
Nopietnais seniors Rembo Ulubelē dzīvoja kopš 2016.gada sākuma. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
Mums ir liela mīlestība. Vairākas reizes dienā eju pamīļoties un vakaros ejam pastaigāties. Rembucis visu laiku smaida 
šodien priecājāmies par viņa sajūsmu, sunītim dikti laimīgas vecumdienas Kaut visiem sunīšiem tā būtu
Un nopirku viņam jaunu mantiņu pūkainu, nu ļoti patīk. Purina un neizlaiž no mutes ārā 
Rembo
Par Rembo saka – nopietnais suns. Jo svešiniekus klāt nelaiž un kartīgi sargā savu teritoriju. Viņa nopietnais izskats nezinātājam liek ieturēt distanci. Trīs gadu laikā visi adoptēt-gribētāji tā arī palikuši piesardzīgi stāvam pie žoga kā svešinieki, saredzot tikai to Rembo personības pusi, kurā izpaužas viņam reiz mācītais darba pienākums.
Neviens nav gribējis veltīt laiku, lai iepazītos, lai pārkāptu šim “svešinieka” slieksnim un iepazītu lielu, siltu un mīļuma pilnu sirdi tur, žoga iekšpusē. Nopietns suns ar siltu sirdi un cēlu stāju. Nav draudzīgāka, lojālāka, paklausīgāka, smaidīgāka un mīļāka suņa par Rembo, kad viņš ir kopā ar savējiem. Vairāk par garām pastaigām viņam patīk vienkārši cieši sēdēt blakus vai, vēl labāk, pagriezt vēderiņu masāžai. Kā bērns viņš priecājas par kārumiem un pievērsto uzmanību, pacietīgi gaidīdams kopīgos mirkļus. Viņa siltums un ciešā uzticīgā piekļaušanās ir kaut kas īpašs, ko nevar vārdos aprakstīt… Mīlestība, paļāvība un drošības sajūta. Un kopīgi izjusts prieks. Rembo būs lielisks mājas sargs, bet galvenais – kompanjons un mīlulis savai ģimenei un draugiem. Protams, ja kāds, ieskatoties šajās uzticības pilnajās acīs, būs gatavs pārkāpt “svešinieka” slieksnim. Beidzot, – pēc trim gariem gadiem patversmē…
http://dzivniekupolicija.lv/lv/mekle-majas/ulubele-mekle-majas-suns-12016
