Aurora un Lada – divas suņu omiņas Ulubelē nonāca 2018.gada novembrī no dārziņiem, kur visu dzīvi pieticīgi nodzīvojušas pie ķēdes plānās kartona būdās. Abu raksturs, izskats, dzīvesstāsts un nekad neizjustās mīlestības pārpilnība bija gandrīz vienāda. Abas bija senioru vecumā – Aurorai 9 gadi, Ladai – 8, kuriem adoptētgribētāji visbiežāk paiet garām, jo “suns parastais-vidējais-pelēkais un par vecu”.
Taču abu suņu omiņu maigums un mīlestība apbūra ikvienu, kurš piestāja ar viņām parunāties, izgāja pastaigā vai apsēdās uz opīšu voljēra dīvāniņa – viņas kļuva par brīvprātīgo un Cilvēcības skoliņas bērnu mīlulēm. Ja par kādu var teikt – eņģelis suņa veidolā, tad tā bija Aurora un tā bija Lada.
Ladai ļoti paveicās – viņai sirdi un siltu, mājīgu dzīvokli šajā rudenī pēc gada patversmē piedāvāja lielisks cilvēks –Tatjana. Viņas stāstu arī gribēsim vēlāk izstāstīt.
Bet Auroriņa palika patversmē un kaut arī bija sajūta, ka viņas ar Ladu vienmēr konkurē, kura pirmā tiks pie cilvēka samīļoties, kura ātrāk ielīdīs azotē, kura pievērsīs sev uzmanību, pēc Ladas adopcijas Aurora pavisam saskuma. Viņa reti nāca ārā no savas būdiņas, skatiens kļuva smags un skumjš. Varbūt tāpēc, ka Ladas vairs nebija blakus, bet varbūt tāpēc, ka viņai joprojām nebija sava cilvēka. Bija skaidri sajūtams, ka viņai sāk zust cerības.
Tāpēc Ulubeles stāsts par Auroru bija tik emocionāls – gluži kā palīgā sauciens.
Pagājušā nedēļā Anna – pavisam jauna meitene kopā ar tēti atbrauca uz Ulubeli. Abi bija izlasījuši Auroras stāstu un daudz domājuši par to. Viņu mājā visi dzīvnieki – seniors suns Tobijs un abi kaķi arī paglābti vai paši atnākuši pēc palīdzības.
Un te Annas stāsts: “Internetā ieraudzīju bildes un rakstu par to, ka kāda suņu omīte patversmē ļoti skumst, ilgojas pēc mājām. Lai gan katru dienu internetā redzu bildes ar astaiņiem, kuri meklē mājas, man sirdī iekrita tikai Auroriņas stāsts.
Turpmākās 3 dienas ar vecākiem bija neskaitāmi daudz pārrunu, sākumā viņi bija kategoriski pret trešo suni, tas bija ļoti nopietns lēmums, bet beigās vecāki tomēr piekrita iepazīties ar Auroru. Kad aizbraucām uz Ulubeli un Auroriņu izveda no voljēra, viņa izskatījās patiešām skumja, tas bija redzams viņas acīs. Viņa nevēlējās doties pastaigā, pagāja 2 soļus un uzreiz vēlējās atpakaļ voljērā, es nolēmu dot Aurorai iespēju, abas ar lielām pūlēm nedaudz pastaigājām. Jau pēc mazāk kā 5 minūtēm Aurora gribēja mīļoties, lika galviņu klēpī, mēs vienkārši nespējām viņu tur atstāt. Viņa tik ilgi bija gaidījusi kādu, kuru nebiedēs ne viņas vecums, ne stīvās kājiņas.
Aurora ir eņģelis, mums paveicies ar tik burvīgu suni. Tagad viņa ir daļa no mūsu ģimenes un kopš ienākšanas ģimenē viņa mums dāvājusi tikai laimi un prieku.”
♥️Paldies Annai un viņas sirsnīgajiem vecākiem par Aurorai uzdāvināto iespēju dzīvot siltā mājā, gulēt mīkstā midziņā un iziet dārzā, kad gribas, draudzēties ar suņupuiku un reizēm mazliet pakomandēt kaķus! Bet vairāk par visu – no sirds paldies par jūsu visu mīlestību un rūpēm vecajai suņu omiņai Aurorai! Lai jums ilgs un skaists šis kopābūšanas laiks un gandarījums par tik nopietno lēmumu!
