Author: U Komanda

Sveicināti,

Es esmu Lara
Dzīvē gadās visādi, arī manējā, proti, maijā es pazaudējos, bet laimīgā kārtā nonācu Ulubelē, kur labie cilvēki par mani parūpējās, tostarp, pabaroja un deva pajumti. Neraugoties uz labvēlīgiem dzīves apstākļiem Ulubelē, es tomēr ļoti skumu pēc sava cilvēka, bet mans cilvēks nenāca, nemeklēja mani, neatsaucās uz saucieniem sociālajos tīklos, arī uz izlīmētajām lapiņām „Atrasts suns” ar manu bildi un aprakstu par mani, mans iepriekšējais cilvēks neatsaucās.
Dzīvē tiešām gadās visādi un es ieguvu jaunu ģimeni. Manā ģimenē ir cilvēki, divi kaķi, putns un mēs – divi suņi.

Putns, kā jau putns, sākumā papagailiene vēroja mani un es viņu. Viņa reizēm nelāgi ķērca, bet es pacietīgi klausījos. Visā visumā ar papagailieni mēs sadzīvojam labi, tā teikt, mūsu ceļi nekrustojas.
Kaķi!Ar kaķiem gan ir citādi. Iesākumā man nešķita visai pareizi, ka man ar kaķiem ir jādala dzīves telpa, bet tagad es esmu tos pieņēmusi un man nav iebildumupat pret to, ja kāds no kaķiem nāk cienāties ar manu ēdienu.

Un tagad man noteikti jāpastāsta par savu draugu Āronu.

Man jāsaka tā, ka mēs ar viņu esam riktīgs bars, mēs viens par otru rūpejamies, un ja sanāk saķeršanās ar kādu nepieskatītu suni, mēs viens otru sargājam. Nu jā, patiesībā ir arī tā, ka es Āronu mazliet, bet tikai mazliet reizēm apbižoju, bet tas ir tikai normāli, es esmu lielāka, garāka, smagāka, jaunāka un arī suņumeitene, bet viņš ir īsts džentelmenis. Man nav nekādu problēmu atņemt viņam kaulu, ja vien es to gribu, un ja cilvēks to neredz, Ārons tam neiebildīs.

Cilvēki pret mums izturas vienlīdzīgi, ja tiek samīļots viens no mums, tad arī otru cilvēks samīļo, mums tiek pirkti vienādi kārumi un arī staigāt mēs ejam kopā. Pastaigas mums ir īpaši jaukas. Mēs parasti ejam kaut kur, kur suņi var brīvi izskrieties.
Nu ir tā, ka man patīk mazāk skriet, bet vairāk peldēt. Un tā kā es neesmu īpaši izvēlīga ūdens kvalitātē, manējie tagad zina visas tās peļķes un ūdens zaņķus, par kuriem viņiem pirms manis nebij ne jausmas.
Bet nav jau tā, ka man jāpeld tikai peļķēs, mani arī ved uz kārtīgām ūdenstilpnēm, kur mēs: tas ir es un mani cilvēki varam kārtīgi izpeldēties, (Āronam ūdens diez ko nepatīk). Man liekas, ka es esmu glābējsuns, ja kāds no maniem cilvēkiem, kā man šķiet, aizpeld par tālu, es aizdzenos tam pakaļ, tad apeldu apkārt un uzstājīgi aicinu peldēt uz krastu, ļaujot, lai cilvēks pieturas pie manis.
Un vēl, man ļoti patīk vārtīties, protams, reizēm gadās „iesmaržināties”, bet es dievinu svaigas zāles smaržu.

Vēl cilvēki par mani runā, ka es esmu ļoti gudra un patiesībā paklausīga, es zinu savu vārdu, es saprotu, kas man jādara, ja man saka „šurp”, „blakus”, „sēdi”, „dod ķepu” un es zinu daudzas citas lietas, kas suņam jāzin.Mēs ar Āronu protam skaisti iet blakus cilvēkam, tā it kā mēs būtu viens vesels suns. Es esmu ļoti ziņkārīga, es zinu, kas kurā skapī tiek glabāts, to es visu esmu izostījusi un izpētījusi. Vispār manā ģimenē nekas bez manas ziņas nenotiek, es visur esmu klāt.Protams, ka es zinu arī to, kas notiek pagalmā, jo man patīk tur notiekošo vērot pa logu.

Vēl es esmu ļoti drosmīga un azartiska, iesākumā man bija dikti bail no matu fēna un putekļu sūcēja. Putekļu sūcējs man likās riktīgs monstrs, no kura es pat slēpos gultā pie jaunāka no cilvēkiem. Bet tagad, tagad viss ir mainījies, proti, tagad man ir drosme stāties pretī rūcošajam sūcējam. Tas ir tā, putekļu sūcējs strādā, bet es nostājos no tā pusmetru attālus un vēroju to.
Jā, mums mājās tagad ir divreiz vairāk suņu un divreiz vairāk suņu spalvu (matu), bet mums mājās ir arī divreiz vairāk prieka!

Lai Jums izdevusies diena!
Ar visa laba vēlējumiem,
Lara

Šī gada 1.novembrī adoptējām suņu meiteni, ko nosaucām par Melu.

Pagaidām vēl diezgan bailīga (pagājušas tikai pāris dienas) un īsti nevēlas iet laukā, bet pamazām jau aprod un interesējas par visu apkārt notiekošo. Ļoti uzmana savu saimnieku, lai nekur nenoklīst.

Paldies ka mūs iepazīstinājāt!
Sveicieni no Melas!

Labdien!
Sveiciens no Rondas, kuras Mājas ir Smiltenes novada Blomes “Ķirškalnos”. Dodoties uz patversmi brāļa uzdevumā, domāju, ka tas ir praktiski neiespējami. Kā no visiem tur mītošajiem sunīšiem izvēlēties sev vienu – tieši tavējo? Paldies Kristapam, kurš ieklausījās mūsu vēlmēs un mūsu izvēli padarīja daudz vieglāku. Un tad es ieraudzīju Viņu. Viņa sēdēja aiz dubulta metāla žoga un tas acu skatiens! Viņa nerēja, sēdēja, kustināja asti un, ausis pieglaudusi skatījās un smaidīja…
Pastaigā izgājām ar Viņu. Viņa bija ļoti draudzīga ar mums visiem (bijām četri pieaugušie un divi bērni). Mums līdzi bija mūsu Rīgas sunīte Lota – 11 gadus veca suņu dāma. Bija jāzin vai varēsim ar Lotu braukt ciemos uz laukiem un, vai abas vienā mašīnā tālo ceļu sadzīvos. Abas uzreiz atrada draudzīgu valodu – vienai pret otru iebildumu nebija. Stāstījām, ka būs jādzīvo laukos ar vistām, trušiem, zirgu Maksi un suni Reksi. Viņa pacietīgi klausījās un nopietni skatījās, un luncināja asti. Tad pavērām mašīnas durvis un viņa uzreiz iekāpa un apsēdās uz krēsla, grūti bija dabūt laukā. Sapratām, ka viņa ir gatava doties uz laukiem, gājām noformēt dokumentus. Viņa pacietīgi gaidīja pie durvīm. Kad nācām laukā, mums jau draudzīgi māja ar asti.
Tad sākās mūsu garais brauciens. Viņa sēdēja aizmugurē-bērniem pa vidu, Lota priekšā- man pie kājām. Abas visu ceļu meklēja brīvas rokas, kas varētu paglaudīt.

Sazvanījāmies ar saimniekiem un teicām, lai gaida Meitenīti (tā mēs viņu līdz tam saucām) un, lai Reksis (lauku suns) sapucējas. Bija vēl bažas- kā Meitenīte reaģēs uz Reksi. Tad mēs ieradāmies Meitenītes jaunajās mājās. Viņa apbrīnojami ātri saprata, ka tieši šīs būs viņas jaunās mājas, pieskrēja iepazīties ar saimnieku, kurš mums teica, lai palīdzam izdomāt vārdu, bet pēc mirkļa jau dzirdējām, ka pats sauc- Ronda, Ronda, Rondiņa. Tātad Ronda! Un Reksis arī tika atzīts par draugu. Var teikt, ka abpusējas simpātijas. Tagad abi lieli draugi. Pieiet viens pie otra un uzliek ķepu draugam uz pleca. Ir arī kopīgas rotaļas.

Ronda izskraidīja pagalmu. Veikli atrada Rekša ēdiena bļodiņas priekšnamiņā un sāķa kāri ēst. Reksis laikam bija pārsteigts par Rondas skaistumu un Rondai ļāva visu. Paēdusi, Ronda apostīja vistas, trušus. Kad pamanīja, ka saimnieks taisās kaut kur doties, vaicājoši skatījās- vai var doties līdzi. Un varēja! Saimnieks gāja pārsiet zirgu Maksi. No Makša gan Rondai sākumā bija bail. Bailīgi skatījusies uz Maksi pa gabaliņu un stāvot aiz saimnieka kājām, rējusi. Vēl kādu reizi zirdziņu aprējusi, bet tagad no Makša vairs nebaidās.Pa dienu viņa rej ļoti reti, bet Reksis jau to dara par abiem. Ko tur muti dzesēt!

Ronda iejutās ļoti ātri. Katru rītu viņa ir ļoti aktīva, spēlējas ar saimnieku, cīņu biedru Reksi, skrien, dzenā bumbu. Šīs rīta aktivitātes vērojamas vien agri no rīta, kad saimnieks mostas. Tiem, kuriem patīk ilgi gulēt, neredzēt kā Ronda dzenā bumbu! Ir iemācījusies dot ķepu. Vislabāk viņai patīk gulēt laukā vai priekšnamā, laikam karsti. Pa dienu patīk gulšņāt zālītē. Visu laiku meklē brīvas rokas, lai kāds viņu samīļo vai pabužina. Nu milzīga mīlule! Tas nu patīk ļoti. Vakaros reizēm kopā ar saimnieku un vectētiņu skatās televizoru. Pēcpusdienās bieži guļ. Naktīs sāk riet un rej ilgi.

Ikdienā sporta pēc padzenā vistas vai gaiļus, arī trušus.To gan jāaizrāda katru dienu! Vārnas arī dzenā. Ļoti ceram, ka abu suņu aktivitāte pasargās vistas ziemā no nelūgtajiem viesiem- caunām vai seskiem. Iepriekšējam sunītim Bobim, kurš šo pavasari aizgāja, tas labi izdevās un vistas šos gadus varēja justies droši. Un Reksis vairs nepārdzīvo drauga aiziešanu.

Vienīgais, ko mēs piefiksējām, ka Rondiņai ir bijusi kāda muguras trauma. Virs astes var redzēt, tādu kā bedrīti. Tas viņai traucē, spēlējoties, nostāties uz pakaļkājām. Viņa it kā pieslienās, bet tad dibenu pieliek pie zemes un ar priekškājām cenšas apķert cilvēka kāju. Tas jau ir sīkums. Neskatoties uz to, Ronda lieliski var uzkāpt pa kāpnēm uz mājas otro stāvu un nokāpt lejā un ieskriet pagrabā. Un uz galda arī viņa lieliski var uzkāpt, pievelkoties ar priekškājām. To gan vairs nedara, tikai pieslienas, lai pārbaudītu, kas uz tā atrodas.

Jau no pirmās prombraukšanas, Ronda saprata, ka viņa mums līdzi uz Rīgu nedosies. Samīļojām, atvadījāmies, mūs pavadīja un abi ar Reksi blakus smuki pagriezās un aizgāja līdzi saimniekam Mājās. Ronda ir priecīga, kad brīvdienās aizbraucam ciemos, pazīst un gaida. Arī pret citiem ciemiņiem ir draudzīga un mīļa. Ciemiņu suņus gan vairs tik draudzīgi neuzņem. Laikam jūtas galvenā un citiem suņiem ir jāpakļaujas viņas noteikumiem.

Vispār viņa ir lieliska sunīte – gudra un bezgala mīļa! Viņa ir piemērota dzīvei laukos. Dzīvoklī viņai būtu ļoti grūti, jo bieza vilna un pati diezgan liela. Laimīgi esam mēs un arī viņa pati izskatās ļoti, ļoti laimīga un ar dzīvi ļoti apmierināta. Visiem ar lepnumu sakām, ka tādi skaisti un gudri suņi dzīvo Līčos Ulubelē un gaida savus saimniekus!
Lai veicas arī citiem sunīšiem atrast savas Mājas un savus Saimniekus! Paldies Jums, kuri ik dienas rūpējas par mūsu uzticamajiem draugiem!

Dodoties uz Mājām…

Ar kārumu…

Atpūtas brīdī…

Blakus trušiem… Tie ļoti interesē…

Mīļākā sarkanā bumba…

Ronda un Reksis ar savu īsto saimnieku…

Draugi…

Ja Maksis guļ, tad jau vairs nav tik milzīgs un “bīstams”…

Arī Reksim gribas, lai viņu pabužina…

Reksis iepozē, bet Rondai jāielien foto objektīvā…

Īpaša interese par trusi, kuram tīra būrīti…

Ne vienmēr dzīvē visiem paveicas, bet katrs cer atrast savas īstās mājas, katrs cer iegūt kāda laba saimnieka uzticīgo sirsniņu un vēlas būt mīlēts. Redzot ikvienu šo pamesto dzīvībiņu likteņa varā, satrīsas sirds, un rodas vēlme uzņemt viņu savās rokās, jo katrs ir pelnījis dzīvot, katrs ir pelnījis būt mīlēts un kur nu vēl runājot par bezpalīdzīgu mazu dzīvībiņu. Dzīvnieku pansija ” Ulubele” cenšas uzņemt visas šīs pamestās sirsniņas, gan lielās, gan mazās, gan pavisam maziņās. Tādēļ vēlamies pateikt lielu paldies par to, ka ir tādas iestādes, kuras neatstāj vienus šos nevainīgos dzīvnieciņus. Dzīvnieciņus, kurus saimnieki pametuši, atdevuši vai vienkārši atstājuši, skarbās dzīves varā.
Kādā jaukā vasaras dienā arī mēs devāmies uz suņu pansiju ”Ulubele”, lai apskatītu kādu mazu nobijušos kucēniņu, kurš iekrita mūsu actiņās un vēlāk jau arī sirsniņās. Maziņš un nevainīgs, nobijies un tomēr ziņkārīgs, raudzījās uz mums, cerībā domādams, ka viņi atnākuši pēc manis, ka tie ir labie, mīļie un uzticīgie saimnieki, kas par mani parūpēsies un mīlēs mani. Kucēns tikko bija pārcietis smagu slimību, kuru kucēnam ir smagi pārciest, taču viņš bija stiprs, viņš to pārvarēja, un šobrīd pateicoties dzīvnieku pansijai ”Ulubele”, viņš ir kopā ar mums. Pašlaik Kūperam jau ir 6 mēneši, viņš ir atkopies no visiem pārdzīvojumiem un notikumiem, būdams maziņš, tagad mūsu suņu puika ir pieradis pie jaunās dzīves, pie jaunām mājām, brīvās dabas visapkārt, un ieguvis jaunus draugus-vēl vienu Suņu puiku Riko un 5 kaķīšus. Kaķi Kūperam ļoti patīk, sākumā tie bija nesaprašanā un bēga no jaunā mājas iemītnieka, taču tagad visi ir ļoti sadraudzējušies, Kaķi nāk pie Kūpera pat mīļoties un pieglausties. Ar Riko kopā viņi dara visādas nebēdnības, bet abi kopā jau no pašas pirmās dienas dzīvojas. Vēl pirms 3 mēnešiem, Kūpers bija maziņš un baidījās no mums visiem, viņš nedevās tā rokās, un izvairījās, kad vēlējās kāds viņu pamīļot un pabužināt, taču tagad Kūpers ir pieradis pie visa un uzticas saviem saimniekiem. Katru rītu Kūpers ir kā modinātājs, ienāk pie ikviena istabā, noliec galvu, tad ieliek gultā ķepas un tad saka, ka: „pietiek gulēt”, laizīdams seju! Kūpers pats ir pat durvis iemācījies attaisīt, vēl tik trūkst tas, ka viņš mācētu tās aiztaisīt. Kūperam mūsu mājās ir tikai viens saimnieks, šīs mājas saimniece, kura Kūperu izvēlējās par šīs mājas sargu un lutina mazo puiku. Patiesībā, visi suņuku lutina, katrs ik pa brītiņam atrod mazu kārumiņu, ar ko Kūperu iepriecināt. Visvairāk Kūperam patīk, ka ar viņu spēlējas, sarkanā pīkstošā bumbiņa ir viņa mīļākā mantiņa ik rītu, kad kāds dodas ārā. Kūpers vēlas, lai kāds to pamet, jo viņš ir iemācījies to atnest atpakaļ. Mūsu Kūpers ir ļoti gudrs suns, ļoti daudz ko viņš ir iemācījies pats, saimniece māca viņam dot ķepu un sēdēt, tāpat arī gulēt un stāvēt. Kūpers apgūst šīs visas iemaņas, varbūt Kūpers drīz apmeklēs suņu skolu un iepazīs citus savus vienaudžus. Bet to laiks rādīs.
Tagad Kūpers ir patiesi laimīgs suns, viņš mūsu visu dzīvēs ir ienesis daudz dažādas krāsas, prieku un smieklus, viņš liek smaidīt par visādām viņa sastrādātajām nebūšanām un palaidnībām. Šķiet, Kūpers beidzot ir aizmirsis visu, kas pagātnē esot maziņam, viņam ir nācies piedzīvot, jo tagad nekas vairs par to neliecina. Kūpers mīl savus saimniekus, Kūpers priecājas par savām mājām un līksmo par saviem jaunajiem četrkājainajiem draugiem. Kas vēl var būt skaistāks, kā skatīties uz dzīvnieciņu, kuru esi izglābis no bargās vientulības, sliktās pagātnes un tagad esi devis brīnišķīgas mājas, kur mazais kucēns var izaugt labos, pateicīgos apstākļos, būt laimīgs un luncināt savu garo asti, priecāties, spēlēties un vienkārši būt laimīgs suns. Mēs mīlam mūsu Kūperu, tāpat kā visus pārējos četrkājainos mīluļus!!!!!

Labdien,

Nosūtu jums savas mammas vārdā bildes no viņu jaunās mīlulītes Bertas (Beibes), ko augustā paņēma no jūsu patversmes.
Berta jau kārtīgi iejutusies jaunajās mājās, kur ir gan liela vieta pastaigām, gan dīķis kurā ieskriet nopeldēties pēc aktīvajām rotaļām. Peldēt viņai ļoti patīk. Ja sākumā bija ļoti tieviņa un ar sliktu apetīti, tad nu jau ieguvusi skaistu figūru un apetīte ir ļoti laba. Patīk skraidīt pa dārzu un jaunos saimniekus ļoti vaktē un pati uzmana, ka nenoklīst par tālu. Paldies jums, ka savedāt mūs kopā ar mūsu jauno mīluli.

Ar sveicieniem,
Burkānu ģimene no Jelgavas