Pirms gada Palmu ielas rajonā aizsaulē aizgāja kāds bezpajumtnieks. Viņa suns ilgi un uzticami gulēja vietā, kur bomzītis mēdza uzturēties – rajona pussargruvuša grausta pagalmā. Nez kā tas gadījās, bet ļoti gudrais un saprātīgais dzīvnieks pakļuva zem tramvaja, smagi savainojot priekšķepu un asti. Tāds viņš nonāca Ulubeles paspārnē. Bija operācijas, ilgs atlabšanas periods. Jančuks – tā mēs nosaucamām mierīgo un skumjo suni, ļāva sevi ārstēt, kopt un mīļot, bet depresija, ka nav sava vienīgā cilvēka, ar katru dienu lika ierauties sevī.
Nepalīdzēja nokļūšana voljērā, kur jau mita divas draiskas suņu jaunkundzes. Viņu rotaļu aicinājumi Jančuku neinteresēja.
Atbrauca Zaiga, viņa internetā bija ieraudzījusi suņa foto, no kura starojot miers un gudrība.
28.jūlijā Jančuks pēdējo reizi izgāja pa patversmes vārtiem un aši iekāpa Zaigas mašīnā. Visiem palicējiem viņš klusi sacīja, ka ir sagaidījis un nekad vairs te neatgriezīsies.
Ja esat Trikātas pusē – Beverīnas novadā ir brīvdienu mājas “Atpiļi” – iebrauciet, Jančuks noteikti iznāks sasveicināties!
Paldies Zaigai par sirds darbu. Jančuka laimīgais stāsts ir kārtējais apliecinājums, ka patversme ir pieturvieta starp ne tik labo pagātnē un laimīgo nākotnē. Katram, kurš pie mums nonācis, ir jādod iespēja sagaidīt.
Zaigas stāsts Ulubelei pie LAIMĪGI KOPĀ!
No sirds priecīgā
Ulubeles komanda