Laimīgi kopā!

Marta – U komandas jaunā paaudze. Ar visu sirdi un dvēseli sāka palīdzēt patversmes ikdienas darbos jau pirms dažiem gadiem. Soli pa solim, dienu pēc dienas – bailīgo socializēšana, skumjo uzmundrināšana, fotogrāfijas un stāsti par Ulubeles iemītniekiem – nu jau Marta ir U komandas pilntiesīga daļa un lieliska U iemītnieku raksturu un paradumu pārzinātāja. Un kā jau ikvienam, arī viņai ir savs Ulubeles adopcijas stāsts. Patiesībā – stāsti daudzskaitlī, kaut arī viens no tiem jau ir varavīksnes tilta atmiņas…

Ludmila un Romāns ir Ulubeles brīvprātīgie jau sen. Abi kopā – lieliska ģimenes komanda, bet katrs atsevišķi īpašu uzmanību pievērš savējiem – Ludmilai padodas nesocializētu, tramīgu suņu un kaķu iedrošināšana, bet Romāns ir īsts suņu vārdotājs – “nikno” un dusmīgo piejaucētājs un nomierinātājs. Tāds talants un sirds aicinājums šūpulī ielikts.

Lora Ulubelē nonāca no baisiem dzīves apstākļiem – visu mūžu bija turēta kādā dārziņu teritorijā, ieslodzīta kastē. Nejaušas izlaušanās rezultātā viņa nonāca uz ielas, koda visiem, kas gadījās ceļā un tika nogādāta Ulubelē. Lora bija naidīga pret visiem, ilgu laiku neļāva nevienam pietuvoties. Demolēja savu voljēru, centās pārgrauzt restes, izlauzties, eksplozīvi demonstrēja savu niknumu par dzīvi, kādu tai nācies piedzīvot.

Kristaps un Laima iepazinās un par ģimeni kļuva Ulubelē. Var teikt, ka Laima pievienojās Kristapa un Bučas tandēmam un vēl pēc laika viņiem pievienojās dēliņš Dāvis. Buča no uzticamas vecpuiša kompanjones un ballīšu dāmas pārvērtusies par īstu ģimenes suni, bērnaukli un mājas komforta cienītāju.

Foto Jūs redzēsiet kā izaug mūsu mājas princese, pielīdējs, mīlulis un skaistule vienā personā! Sākšu ar to, ka, braucot uz Ulubeli, bija doma adoptēt kaķi, jo mājās jau bija 10gadīgais pelēcis Miks. Plānojām ņemt jau pieaugušu kaķi, kurš spēj saprasties ar citiem kaķiem. Tā nu staigājām pa Ulubeli, iepazināmies ar vairākiem kaķiem, bet neviens nešķita savējais.

Ulubele var lepoties, ka mums aug lieliska jaunā maiņa – patiesa mīlestība uz dzīvniekiem pirms dažiem gadiem atvedusi uz Ulubeles Cilvēcības skoliņu, kas pamazām dabiski pārauga draudzībā ar patversmes iemītniekiem un vēlmē iesaistīties Ulubeles ikdienas dzīvē.

Ulubele ir tāda mistiska vieta, kur satikušies daudzi pāri. Un tikpat daudziem pāriem Ulubele pamazām pārvērtusies par kopīgu dzīvesveidu, aicinājumu un sirdsdarbu, ko vieno mīlestība uz dzīvniekiem=dzilvēkiem un vēlme palīdzēt tiem, kam dzīvē nav paveicies.

Tā nu dzīvē sagadījies, ka Līgas un Kikas ģimenes dzīvo vienās mājās, audzina, skolo un mīl tos pašus kaķus, abas jau kopš seniem laikiem ir U komandas neatņemama sastāvdaļa un Ulubeles slimo, īpaši kopjamo un izauklējamo minču labie gariņi – īstas kaķu vārdotājas.

“…-tak ņem viņu! Jūs tik līdzīgi!”, – kāda laba kolēģe teica.

Nuja, gandrīz 3 gadus patversmē ik dienas kopā nodzīvojot beidzot sapratu, ka tiešām esam līdzīgi :)): uzvedība, raksturs … un pat temperaments. Havis ir gudrs, kluss, ļoti ziņkārīgs, ļoti mīl bērnus.

Šis stāsts nebūs par to, ka es izglābu suni no patversmes, šis stāsts ir par to, kā mazs sunītis glabā un glābj manu dzīvi joprojām. 2015. gadā es satiku Tobi – viņam bija 4 gadi un var teikt, ka es ienācu viņa ģimenē. Tobis ieturēja distanci, bija pats par sevi un nespēlējas ar mani, bet ja spēlējas, tad tas vairāk bija “paskatīsimies kurš kuru”, nebija mīļš pret mani, neskrēja man pretī uz rociņām. Kad mēģināju sabučot, viņš radīja zobus un rūca. Viņš neuzticējās cilvēkiem un nelaida nevienu tuvumā. Tā mēs arī dzīvojām. Nothing special….