Laimīgi kopā!

Kristaps un Laima iepazinās un par ģimeni kļuva Ulubelē. Var teikt, ka Laima pievienojās Kristapa un Bučas tandēmam un vēl pēc laika viņiem pievienojās dēliņš Dāvis. Buča no uzticamas vecpuiša kompanjones un ballīšu dāmas pārvērtusies par īstu ģimenes suni, bērnaukli un mājas komforta cienītāju.

Foto Jūs redzēsiet kā izaug mūsu mājas princese, pielīdējs, mīlulis un skaistule vienā personā! Sākšu ar to, ka, braucot uz Ulubeli, bija doma adoptēt kaķi, jo mājās jau bija 10gadīgais pelēcis Miks. Plānojām ņemt jau pieaugušu kaķi, kurš spēj saprasties ar citiem kaķiem. Tā nu staigājām pa Ulubeli, iepazināmies ar vairākiem kaķiem, bet neviens nešķita savējais.

Ulubele var lepoties, ka mums aug lieliska jaunā maiņa – patiesa mīlestība uz dzīvniekiem pirms dažiem gadiem atvedusi uz Ulubeles Cilvēcības skoliņu, kas pamazām dabiski pārauga draudzībā ar patversmes iemītniekiem un vēlmē iesaistīties Ulubeles ikdienas dzīvē.

Ulubele ir tāda mistiska vieta, kur satikušies daudzi pāri. Un tikpat daudziem pāriem Ulubele pamazām pārvērtusies par kopīgu dzīvesveidu, aicinājumu un sirdsdarbu, ko vieno mīlestība uz dzīvniekiem=dzilvēkiem un vēlme palīdzēt tiem, kam dzīvē nav paveicies.

Tā nu dzīvē sagadījies, ka Līgas un Kikas ģimenes dzīvo vienās mājās, audzina, skolo un mīl tos pašus kaķus, abas jau kopš seniem laikiem ir U komandas neatņemama sastāvdaļa un Ulubeles slimo, īpaši kopjamo un izauklējamo minču labie gariņi – īstas kaķu vārdotājas.

“…-tak ņem viņu! Jūs tik līdzīgi!”, – kāda laba kolēģe teica.

Nuja, gandrīz 3 gadus patversmē ik dienas kopā nodzīvojot beidzot sapratu, ka tiešām esam līdzīgi :)): uzvedība, raksturs … un pat temperaments. Havis ir gudrs, kluss, ļoti ziņkārīgs, ļoti mīl bērnus.

Šis stāsts nebūs par to, ka es izglābu suni no patversmes, šis stāsts ir par to, kā mazs sunītis glabā un glābj manu dzīvi joprojām. 2015. gadā es satiku Tobi – viņam bija 4 gadi un var teikt, ka es ienācu viņa ģimenē. Tobis ieturēja distanci, bija pats par sevi un nespēlējas ar mani, bet ja spēlējas, tad tas vairāk bija “paskatīsimies kurš kuru”, nebija mīļš pret mani, neskrēja man pretī uz rociņām. Kad mēģināju sabučot, viņš radīja zobus un rūca. Viņš neuzticējās cilvēkiem un nelaida nevienu tuvumā. Tā mēs arī dzīvojām. Nothing special….

Pirms nedaudz vairāk kā gada kādā lietainā rudens vakarā Mežaparkā uz ielas tika atrasta maza mīlīga kaķmeitiņa, kuru acīmredzami kāds bija izmetis uz ielas, jo viņa smaržoja pēc mājām un izmisīgi skrēja pakaļ cilvēkiem un skaļi mjaudot pieprasīja uzmanību. Tajā brīdī nebijām plānojuši sniegt mājas kaķim, tādēļ mazulīte tikai nodota patversmes Ulubele aprūpē.

Sveiki!

Mani sauc Dora, bet saimnieki mani mēdz saukt arī par minku vai dorito. Ir paskrējis gads un varu teikt, ka gājis visai forši, esmu nedaudz pieņēmusies svarā, brīžiem gan tas traucē, jo lai nomazgātu pakaļējās ķepas man tās ar abām priekšējām nedaudz jāpietur savādāk es tām netieku klāt, bet kam gan negadās, ja garšo pilnīgi viss, ko ēd arī saimieki.

Čapa jau gadu ir kopā ar savu jauno ģimeni. Čapa mīl kompāniju, turklāt mierīgi jūtas tikai tad, kad visi mājinieki ir vienuviet. Čapa šogad piedzīvojusi gan dziļās sniega kupenas, gan karsto vasaru, veldzejoties pati sava baseinā.