Laimīgi kopā!

Mazais opītis Gustiņš Ulubelē nonāca 2020.gada vasarā pavisam švakā stāvoklī – saguris un noplucis. Veselības stāvoklis lika domāt, ka viņa dzīve nav pagājusi dusot pēļos un ēdot gardumus – kažociņš plāns un savēlies, zobiņi reti, kājiņa kliba, bet smaids pa visu sirmo sejiņu!Pēc neilga atkopšanās laika viņš nonāca opīšu voljērā, kur viņu pamanīja Buividu ģimene. Tas bija prātīgi pieņemts, labi apdomāts kopīgs ģimenes lēmums. Lēmums rūpēties par suņu opīša vecumdienām. Iespējams, ka tobrīd Gustiņš pat nesaprata, ko nozīmē tādas rūpes par viņu – mazo, necilo, nosirmojušo sunīti…

Lielais, lādzīgais TOBIS Ulubelē nonāca, jo nevienam īsti vairs nebija vajadzīgs – pēc viņa neraudāja un viņu nemeklēja… Lai kāda tā dzīve mājās bijusi, tomēr Tobim tā bija viņa vienīgā dzīve un saimnieka vienaldzība sāpēja…

Uz patversmi Žuļku atveda saimniece, kura tobrīd nespēja par viņu parūpēties – teicās, ka tik uz laiku -pagaidām, kamēr dzīve nokārtosies. Bet laiks gāja un Žuļka palika pavisam. Mums viņa nestāstīja, cik ļoti ilgojas pēc vecās dzīves, ļoti novērtēja ikvienu pastaigu, piecieta voljēra biedru untumus un cerēja, ka kāds tomēr pamanīs arī viņu – suņu omiņu, kura patversmē sagaidīja savu 14.dzimšanas dienu. Žuļka bija Ulubeles iemītniece 5 gadus – visu šo laiku adoptētāji viņai bija pagājuši garām, neieskatoties Žuļkas domīgajās acīs un nosirmojušajā purniņā.

U komandas Ivetas adopcijas stāsts sākās no otra gala: vispirms Ivetas ģimenē gluži neplānoti tika adoptēta Ulubeles Lilu – caur to sākās draudzība ar U komandu, kurā nu viņa iesaistījusies ar pilnu jaudu un tur roku uz patversmes ikdienas pulsa. Ar Lilu ciešu atbalstu, protams!

Daudziem šķiet, ka Ulubelē nonāk tikai diva veida mājdzīvnieki – suņi un kaķi. Pareizi – visbiežāk suņi un kaķi, BET arī visi citi mājdzīvnieki, kādus vien mājvietās uzturējuši/vairs nav spējuši uzturēt mūsu līdzcilvēki: truši, šinšillas, žurciņas, degu peles, ūdeles, bruņurupuči, seski, papagaiļi, kanārijputniņi, zivtiņas, eži, vistas, gaiļi, vārnas un vēl un vēl. Ulubeles iemītnieku dažādība atspoguļo Latvijas mājdzīvnieku plašo spektru.

Ludmila un Eduards – pāris, kas kļuva par Ulubeles brīvprātīgajiem pirms vairāk nekā 5 gadiem. Visu dzīvi raduši komunicēt ar stipra rakstura un liela auguma suņiem, arī Ulubelē viņu prioritāte ir iedraudzēšanās ar “lielajiem”. Tā soli pa solim viņi kļūst par vislabākajiem draugiem daudziem “lielajiem un dusmīgajiem”, kuri citiem iedveš respektu.

Cilvēki mēdz labprāt sevi dēvēt jeb “kvalificēties” par suņu un kaķu cilvēkiem – droši vien atkarībā no lielākajām simpātijām vai vājībām. Bet ir arī tādi, kam nevar piemērot nevienu statusu, jo viņi kļuvuši par universāliem “ķepu cilvēkiem”. Saprotas ar visiem. Tāda U komandā ir arī Monta un droši vien tāpēc viņas mājās ir gan kaķis, gan suns. Varbūt drīz vēl kāds četrkājainais?

Olga ir Ulubeles pastāvīgā brīvprātīgā jau ilgi – nepaiet ne nedēļa, kad viņa ierodas ar gardumiem Ulubeles astēm un U komandai.

Anitas ģimene ir tāds īsti stiprais stāsts, kā bērni mācās mīlestību, atbildību un pāri visam – cilvēcību, pateicoties ciešai kopābūšanai ģimenē ar viņiem – dzilvēkiem. Un pateicoties saviem vecākiem, kuriem sirds ir īstajā vietā, bet līdzjūtība un uzņēmība dod likteņa un dzīves iespēju daudziem mazajiem brāļiem – gan pagaidu mājās uz laiku, gan mājās uz visiem laikiem.

Elīza – U komandas atbildīgā un uzticamā jaunā paaudze. Elīzas gadījumā viss ir pavisam nopietni: mīlestība pret pamestajiem dzīvniekiem izaugusi no uzcītīga, atbildīga brīvprātīgā darba par nākotnes plāniem profesijas izvēlē: Ulubeles iemītnieki iedvesmojuši Elīzu un rudenī viņa uzsāka mācības veterinārijā Smiltenes tehnikumā