Sveiciens no Kārķiem!
Čerija ir iedzīvojusies – viņai ir pašai sava smuka būda, kurā viņa labprāt guļ pa naktīm. Sunce ir liela skrējēja – nesas kā bulta pār pļavām un izskatās patiesi laimīga. Nu jau ir pierimusi un māju nesargā „pārāk” kārtīgi – sākumā viņa trieca pilnīgi visu iespējamo, kas parādījās tuvumā, zvirbuļus ieskaitot. Šobrīd jau ir nonākusi pie saprašanas, kas ir un kas nav viņas uzmanības vērts.
Vienīgā mazā problēma ir viņas attiecības ar Grietu – savulaik Ulubelē adoptēto kaķeni.
Grieta, kā jau mājas saimniece, ir ar ļoti stingru raksturu un neatkarīga, tāpēc viņai nav ne mazākās vēlēšanās ar jauno draisko ģimenes locekli iepazīties, bet Čerija par visām varītēm grib viņu apskatīt tuvāk, tāpēc mēģina minci noķert. Redzēsim, ar ko tas viss beigsies, bet ir cerība, ka būs viss draudzīgi!
Kad ciemos atbrauc pilsētniece – nešpetnā pundurtaksene Pikalo, kas pēc iepriekšējā suņa Lāča aiziešanas uz mākoņa maliņas bija izlēmusi, ka nu ir vienīgā karaliene lauku sētā (kad Lācīts bija dzīvs, lika pie vietas arī viņu, kaut gan pati savos izmēros ir tikai astes tiesas lielāka par viņa galvu), tāpēc sākas mazas varas cīņas, tomēr redzams, ka plēsties īsti negribas ne vienai, ne otrai. Kā īstas dāmas – abas skraida pa pagalmu un ir aukstais karš – absolūta ignorance vienai pret otru. Pēdējoreiz, kad abas tikās, tad gan uz brīdi sunenes atmaiga viena pret otru un sāka skraidīt pa tīrumu, saceldamas putekļu vērpetes, bet tas bija mazs vājuma brīdis, un sievišķīgais saltums varēja turpināties, tomēr arī šeit ir cerība, ka draudzība reiz būs!
Grietai kopumā iet ļoti labi, viņai joprojām patīk ierakties audumu kaudzēs, gulēt skapī vai izmantot Opi, lai pakāptos uz viņa pleca un uzrāptos arvien augstāk. Neiztrūkstošs ir rituāls, kad Opis, pirms vēlu vakarā iet gulēt, pasauc kaķeni paēst un paspīdina gaismu uz bļodām, lai mince labāk redz, ko ēd.
Tā dziļu lauku plašumos iet Čerijai un Grētai – divi laimīgi un izticami biedri Omei un Opim!