Sveicieni no Rudulīša, tagadējā Čiekuriņa!
Vēlamies nodod sveicienus visiem Čiekuriņa draugiem un mīļajiem patversmes darbiniekiem. 🙂
Mana un Čiekuriņa draudzība sākās jau septembra sākumā, kad, ejot garām kaķu mājai, acīs un sirdī iekrita kāds ruds, apaļīgs ruņčuks, kurš sabozies gozējās saulītē, pieejot tuvāk pamanīju, ka ruņčuks nav gluži vesels, ir zaudējis actiņu un nedaudz puņķojās, bet ar to mēs pašlaik cīnāmies. 🙂 Tā turpināju braukāt uz patversmi, lai pastaigātos ar suņukiem un tiktos ar savu Čiekuriņu, pagāja laiks un izlēmu, ka jāved mājās. 🙂
Tā mēs tagad dzīvojam, daudz braukājam pie ārstiem, bet Čiekuriņam tas problēmas nesagādā, drīzāk šķiet, ka patīk vērot apkārtni pa auto logu. Izvēlējos homeopātiju, jo kaķīša organisms jau bija pavisam savārdzis no antibiotikām, kuras nepārtraukti lietoja. Līdz Madonai gan vēl neesam tikuši, jo ļoti labi iedzīvojāmies tepat, Rīgā. Esam kļuvuši vēl tuvāki, Čiekuriņš mīl glāstus un uzmanību, bet nav no “klēpju” kaķiem, reizēm pagodina mani ar pasēdēšanu klēpī ārsta kabinetā. Viņam ļoti patīk izgāzt savu resno punci uz dīvāna un visu dienu slaistīties, bet pa nakti iecienījis manu rakstāmgaldu, blakus zivtiņai. Čiekuriņam ļoti garšo liellopa fileja un ikreiz , kad atnāku no veikala, pieprasa ko gardu. Viņš ir ļoti zinātkārs, patīk vērot garāmbraucošās mašīnas. Ziemassvētkos kopā dosimies uz Madonu, kur divu nedēļu garumā baudīsim lauku dzīvi un citu dzīvnieku sabiedrību, pēc kuras iespējams Čiekuriņš ir sailgojies. Kopš dienas, kad paņēmu Čiekuriņu, ne dienu neesam bijuši šķirti, viņš ir mazais luteklīts un mājas gariņš, bez kura vairs nespētu iedomāties savu ikdienu.
Ar sveicieniem, Čiekuriņš un Una.