Labdien, mani pirmie labie cilvēki!
Esmu Čita, kaut gan uz savām īstajām mājām atbraucu kā Zuze. Tā kā kaimiņos dzīvoja jau viena Zuze – pavisam maza un niecīga, saimnieki mani nosauca par Čitu. Tas esot par godu Annas Sakses grāmatu varonei, jo arī man esot gan piektais pirksts, gan asais kauliņš pierē.
Man ļoti patīk jaunajās mājās. Šeit gan bija jau viena suņu meitene – Samba, kura neizrādīja sevišķu draudzību, bet es biju ļoti pacietīga un tagad mēs jau pat rotaļājamies. Vēl šeit dzīvo kaķu meitene – Picene. Šis ir pavisam citādāks kaķis, nekā tie, ar kuriem es dzīvoju kādreiz vienā mājā. Šī prot gan šņākt, gan spļaut, gan kost. Bet arī ar viņu mēs jau esam normālās attiecībās – varam paiet viena otrai mierīgi garām.
Vēl man ir ļoti skaista kaklasiksna un pavada. Tie ir mani skolas piederumi. Jā! Es eju suņu skolā! Tas tāpēc, ka saimniece uzskata, ka man esot RAKSTURIŅŠ! Tas gan ir burvīgi. Ar nepacietību gaidu, kad saimniece ņems pavadu un teiks – braucam uz skolu! Tur man ir tik daudz draugu – Rego, Ričards, Marta, Rozālija un daudzi citi.
Es cenšos būt laba skolniece, jo par katru labi izpildītu komandu es saņemu īpašu gardumiņu. Skolotāja arī mani paslavē. Ne velti man pierē ir asais kauliņš, kurš norāda uz sevišķu gudrību.
Viena lieta gan man neliek mieru… Visi man jautā – nu kādas šķirnes sunītis tad es esmu? Bet es nezinu! Tagad es sākot līdzināties mazajam kollijam, bet varbūt vēlāk es jau izskatīšos pēc vilka? Varbūt jūs man varētu to pateikt? Tāpēc nosūtu jums savas fotogrāfijas, kurās es pozēju.
Visu labu! Ar vismīļākajiem sveicieniem Čita un viņas saimnieki Kurzemes pusē.
P.s. Starp citu, šodien man iekoda lapsene…lūpā. Ciest viņas nevaru! Rrrrrr…