Doriņa

Beidzot arī mums ir atradies laiks, lai uzrakstītu, kā mums iet ar Doriņu (tā mēs nosaucām savu kaukāzas sunenīti :))

Kad atvedām mājās, pirmās 12 stundas visi apkārt tika norieti no sirds – pat kaķi. Bet pagaja nakts un visi savējie jau bija draugi, pat suns. Kaut iepriekšējā vakarā nodomājām, ka būs grūti ar sadraudzēšanos, jo Doriņa nu ir pavisam cits suns. Ejot garām pagalmam, neviens pat neiedomāsies, ka viņa, dzīvojot patversmē, ir bijusi mīlīga pret visiem, jo sargāts tiek no SIRDS!
Tā kā mūsu Doriņa ir ļoti sirdīga pret svešiem cilvēkiem un pret svešiem suņiem gandrīz vispār nav noturama, tā līdz mežam tiek vesta ar mašīnu! Sākumā bija ļoti grūti iesaukt viņu mašīnā un (kamēr vilna nav ataugusi aukstos vakaros laižam nakti pārlaist iekštelpās) suns nebij iedabūnams arī iekštelpās, bet jau ir pagajis laiks un Doriņa vien gaida, kad brauksim uz mežu! Nu jau Doriņa ir dabūjusi skaistu ķermeņa tonusu, jo vairs nav nekāda pastaiga pie siksniņas, nu jātur līdzi skrējienam un savas saimniecības cīņu biedram vilku sugas sunim, kam meža pastaigas ir ierasta lieta. Nu jau visi ejam vienā solī 🙂
Vienvārdsakot var ļoti just, ka Dora spēj novērtēt to, ka nokļuvusi šeit, par ko mēs esam arī ļoti pateicīgi Jūsu komandai, ka rūpējāties par viņu ,un ko tur liegties arī “necilvēkiem” kas suni atstāja, jo kā gan mēs būtu tikuši pie šī Dārguma. Vienīgi žēl, ka tik ilgi Doriņai tas bija jāgaida, kam sniegt savu lielo mīlestību un saņemt pretī tieši tikpat lielu! Katrā ziņā visa mūsu saimniecība (arī truši nav vairs stresā par lielo iemītnieku) ir jau pieraduši pie spēcīgā rējiena, kad kāds iet garām mūsu sētai. Viņu ir pat iemīlējuši un pieņēmuši visi mūsu kaķi :), ar kuriem priekštelpā tiek dalīts viens dīvāns, kopā siltāk :).

P.S. Pievienojam mazu ieskatu kā mums visiem iet! Vienā fotgrāfijā: kā mēs pildam savus pienākumus un skatiens-spriediet paši: “bet esmu laimīga” 🙂

P.P.S. tad pēc laika varēsim atrakstīt vēlreiz, kādu smuku kažoku būsim izaudzējuši:)
Ar cieņu Gatis, Baiba un Doriņa