Labdien!
Nu jau trešo nedēļu dauzoņa melnais labradoriņš ir kopā ar mums lauku mājā mežā un pie Daugavas.
Suns ir ļoti, ļoti labs, lieliski audzināts, paklausīgs un draudzīgs. Sazinājos arī ar iepriekšējo saimnieci un tagad saprotu, kāpēc viņa bija spiesta nodot suņuku patversmē. Jo šim jaunulim visu laiku vajag kompāniju, daudz vietas, kur izskrieties un noteikti kādu dīķi tuvumā. Diemžēl iepriekšējai saimniecei bija izveidojušies tādi apstākļi, ka sunītis visu dienu bija viens pats mājās, kamēr viņa garas stundas darbā un arī ar izskraidināšanu bija problēmas. Tad nu vakaros viņš no prieka “mušīja nost” gan saimnieci, gan viņas mazo dēliņu. Jaunu labradoru tiešām neiespējami turēt dzīvoklī. Mazo puisīti dabūja turēt blakus istabā aiz aizslēgtām durvīm. Nu abi ar mammu solījās Benjamiņu apciemot.
Pie mums viņš pirmo nedēļu skrēja un skrēja, stundām dauzījās ar balto suni Rodžeru. Izskrējās par visu iepriekšējo dzīvi. No dīķa vilka laukā ledus gabalus nēsāja pa lauku kā vislabāko mantiņu.
Nu ir mierīgāks. Ar balto suni taisa ātrumsacensības. Kad Rodžers piekūst, tad Benjamiņš (tā viņu nosaucām) spēlējas viens pats, meklē un mētā kociņus, kāpostkacenus, malkas pagales un citas labas lietas. Katru dienu vismaz trīs reizes nopeldas vai nu Daugavā, vai dīķī. Aktīvi piedalās visos rudens lauku darbos un darbiņos.
No teritorijas neiet nekur projām, vienmēr viegli sasaucams un paklausīgi atskrien. Visaktīvākais dzīvesveids gadu vecam, dauzonīgam sunim. Ar kaķiem draudzīgs. Reizēm gan no lielā pelēča profilaksei dabū pa degunu…
Nofotografēt gandrīz neiespējami, jo ļoti kustīgs. Tādēļ bildes sanākušas miglainas.
Mēs visi par suņuku esam priecīgi un apmierināti. No sirds ceram, ka melnajam puikam pie mums ir labi.
Paldies patversmei un iepriekšējiem saimniekiem. Sunītis ir vesels, nesamocītu psihi un jautras dabas.