Sveiki!
7.maijs – diena, kad mēs ieraudzījām Džesīti un sapratām, ka bez viņas mājās nebrauksim.
Sakārtojām visus nepieciešamos papīrus un, Ulubeles komandas pavadīti, satraukti soļojām uz mašīnu, cēlām Džesiku mašīnā un metām ardievas visiem draugiem.
Ceļš bija mierīgs, Džesika vēroja ceļu un brīnījās, kur viņu ved.
Atbraucot mājās viss bija labāk nekā cerēts – Džesika uzreiz ieskrēja pagalmā, iegūlās zālītē ar vēderiņu gaisā un mierīgi ieelpoja – atzina jaunās mājas par labu esam. 🙂 Džesika jau no pirmās dienas parādīja, kur būs viņas vieta – blakus gultā un nekur citur.
Tad sekoja mūsu pirmais gājiens uz jūru… Tāds plašums, milzīga smilšukaste, un tie viļņi – tie Džesikas mīļākie, stundām tos varētu ķerstīt. Tagad Jūra ir Džeses mīļākā vieta un ja varētu, Džesika tur pārvāktos uz dzīvošanu.
Visas jaukās emocijas, ko mēs katru dienu saņemam no Džesikas, nav pat vārdos aprakstāmas. Mēs viņu ļoti mīlam un zinām, ka viņa mūs arī.
Liels paldies Ulubelei par iespēju tagad čubināt un mīlēt Džesiku, jūs esat vislabākie! 🙂