Mūsu staltais jaukais opis Edžiņš patversmē sabija vairāk nekā 2 gadus. Edžiņš aizvien vairāk skuma un bija neizpratnē – kāpēc viņa voljēra draudzenes viena pēc otras dodas mājās, bet viņam jāpaliek patversmē? Katru reizi viņš arī apņēmīgi un cerību pilns devās līdzi uz vārtiņiem, bet tie aizvērās viņam deguna priekšā.
Ka jau īsts džentlmenis, viņš novēlēja draudzenēm laimīgu dzīvi un ielīda savā būdiņā pasapņot par mājām.
Kad Dace izlasīja Edžiņa stāstu un ieraudzīja bildes, viņa nolēma atbraukt iepazīties. Dace meklēja sev pastaigu kompanjonu un draugu visai ģimenei. Edžiņa raksturojums, ka viņš ir ļoti pieklājīgs un uzmanīgs pret cilvēkiem, pastaigā iet soli solī, nevelk un nerausta pavadu, bija tieši tas, ko Dace vēlējās. Pēc pirmās iepazīšanās, pastaigas un parunāšanās Dace Edžiņam iečukstēja ausī, ka pavisam drīz brauks viņam pakaļ, lai vestu Mājās. Un ka turpmāk viņa vārdiņš būs Huberts.
Un tā kopš oktobra Daces ģimenes māja kļuvusi arī par mūsu Edžiņa/Huberta mājvietu, kur viņš saimnieko gan pa dārzu, gan māju un naktis pavada siltos, saldos sapņos. Ik pa laikam apstaigā dārzu un cīnās ar vārnām. Taču visvairāk priecājas par kopīgām pastaigām tuvējā mežā!
Un te Daces stāsts: “Mums bija grūts uzdevums nofotografēt Hubīti, jo viņš joprojām ir diezgan savrups un pierunāt viņu kaut uz mirkli apsēsties mierā nav nemaz tik viegli.
Hubītis ir ļoti mierīgs, kluss un pieklājīgs suns. Viņš ir izcils pastaigu biedrs. Katru dienu kādu 1,5 līdz 2 stundas noejam pa mežu. Tas mums blakus pie mājas.
Tādu nesavtīgu suņa mīlestību un pieķeršanos vēl neesam izjutuši. Bet vēl jau tikai trīs mēneši kopš viņš ir mūsmājās. Joprojām jūtas tāds kā apmaldījies un vislabprātāk uzturas savā jaunajā būdā. Taču ar īsta saimnieka apziņu vairākkārt dienā apstaigā visu teritoriju. Glaudīt vai citādi samīļot neļaujas, bet tagad vismaz ir sācis patstāvīgi ēst. Sākums bija grūts. Pagāja dienas, kad pat no rokas neēda. Nu jau sāk iedzīvoties.
Pret mazbērniem, mums to ir pieci, nekādu īpašu interesi neizrāda, bet ļauj sevi apmīļot un vadāt pa mežu.Esam apmierināti un priecīgi, ka varam Hubītim sniegt mājas mieru un justies kā savā ģimenē.”
Sirsnīgs paldies Dacei un visai ģimenei par Hubīša jauno dzīvi, kuru viņš tik ilgi un pacietīgi gaidīja! Lai jums skaists laiks kopā un možas, veselīgas pastaigas visos gadalaikos! No sirds paldies! 
Edžiņš/Huberts Ulubelē nodzīvoja vairāk nekā divus gadus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
No sirds pateicamies, ja atbalstīsi viņu iespēju ar regulāro maksājumu 5 eiro apmērā ik mēnesi!
Edžiņš
Ja jaukais Edžiņš pēc pases datiem skaitās opis, tad viņš noteikti ir no tiem opjiem, par kuriem saka – vīrs labākajos gados. Skaidrs, ka par puiku viņu nenosauksi, taču uzmanīgais skatiens, ieinteresētība apkārt notiekošajā un lielā labestība pret cilvēkiem neļauj noticēt, ka Edžiņam ir 12 gadi. Arī viņa staltā stāja, atsperīgā gaita un eleganti saslietās ausis uzprasās uz komplimentiem un pārliecību, ka labākais vēl tikai nāks.
Viņš ir ļoti pieklājīgs un uzmanīgs pret cilvēkiem. Pastaigā ir sajūta, ka Edžiņš iet soli solī, nekad nevelk un nerausta pavadu. Protams, viņš piesakata un sargā savu žogu, taču lieki nekad nerej un troksni tāpat vien neceļ. Lieliski un džentlmeniski saprotas ar suņu meitenēm. Patiesību sakot, Edžiņš vienmēr bijis kompānijā ar kādu suņu meiteni, tāpēc arī savās mājās labprāt būtu draugs un laika kavētājs kādai inteliģentai un mierīgai suņu dāmai.
Jāatzīst, ka Edžiņa dzīvē bijusi kāda neskaidra lappuse. Viņš jau reiz tika adoptēts un tad pēc gada (!) atvests atpakaļ. Pamatojums – plēšot žogu, rokot bedres. Tiesa gan, saimnieki to stāstot, vairījās skatīties acīs U komandai un viens otram. Mēs taču labi pazīstam Edžiņu – ja kaut reizi kādā voljērā viņš būtu kaut vismazāko bedrīti izracis vai žogu atplēsis… Tas nebija par Edžiņu. Un lai tas paliek uz saimnieku sirdsapziņas.
Bet Edžiņš nepiemin ar ļaunu, viņš atceras, kā smaržo mājas un kāda ir tā neparastā sajūta, kad apkārt nav simtiem suņu, kad var dzirdēt, kā pavasarī dzied putni un pēc sirds patikas vārtīties zaļā zālītē…
Un vēl Edžiņš ļoti cer, ka tās nepaliks tikai tālas atmiņas, bet ka drīz, pavisam drīz tā būs viņa tagadne.
Un, protams, Edžiņš zina, ka Ulubele atbalstīs viņa adopciju ar Zelta veselības polisi – veterināro aprūpi uz Ulubeles rēķina līdz mūža galam.
http://www.dzivniekupolicija.lv/lv/mekle-majas/ulubele-mekle-majas-suns-26382
Foto – Helēna Erte
FOTO – Ivars Tračums