Mīļā Ulubele,
Šodien aprit gads, kopš vairs neuzturos jūsu viesmīlīgajā saimniecībā, tomēr bieži piedomāju par jums un par daudzajiem draugiem, kurus divu kopīgo gadu laikā iepazinu. Īpaši jau par savu mīļo Punktiņu.
Kopš sāku saimniekot pie Agates un Edvarda, daudz kas ir mainījies. Visupirms, man ir jauna draudzene – Simba, kura arī jaunībā ir pie jums viesojusies. (Viņa savu vēstuli noslinkoja, bet sūta sveicienus.) Mēs kopā ēdam, spēlējamies, guļam un reizēm mazgājamies, lienam skapjos un citās mēbelēs. Neliegšos – šad tad arī kaujamies.
Kopumā jaunajās mājās man klājas diezgan labi. Lai gan ikdienā pārtieku no sausās barības, kuras vienmēr šķiet nedaudz par maz, gana bieži saņemu arī konservus, gardumiņus un uzslavas. Šo gadu pavadīju, saimniekodams nelielā, elegantā dzīvoklī galvaspilsētas viducī, bet nesen pārvācos uz plašākām telpām prom no centra trokšņiem un smakām. Neiztiku bez pārdzīvojumiem un izlīdu no gultapakšas tikai tad, kad svešie trokšņotāji devās prom, bet tagad jau atkal jūtos kā saimnieks. Šovasar uzņēmos arī jaunu izaicinājumu.
Gribu kļūt nedaudz atvērtāks, tāpēc dalos ar spontāniem ikdienas mirkļiem fotoportālā “Instagram” (https://www.instagram.com/chat.antoine/). Bieži vien esmu ieslīdzis pārdomās uz gultas vai kaķu namiņa. Lai visi zinātu, ka esmu smalks kungs, pārdomas pierakstu galvenokārt franču valodā, kurā runāju gandrīz tikpat brīvi kā dzimtajā kaķu-latviešu.
Mīļā Ulubele, es ceru, ka jūs pēc manis pārāk neskumstiet. Paldies par kopā pavadīto laiku, par darbinieku un brīvprātīgo rūpēm, un par ticību, ka katram kaķim pasaulē atradīsies sava vieta.
Sirsnībā,
kaķis Antons
le chat Antoine