Labdien, Ulubele!
Decembrī no viņa iepriekšējām mājām paņēmām Karro, gandrīz 11 gadus jaunu jauktenīti, kura saimnieks gāja bojā Maxima traģēdijā un kuru pieskatīja un baroja kaimiņiene.
Iepazīstoties Karro mūs uzņēma draudzīgi, un pārcelšanās dienā labprāt devās uz mūsu mašīnu un bez ierunām devās uz savām jaunajām mājām, kur viņu jau gaidīja mopsenīte Dora un taksītis Umberto.
Ļoti ātri Karro iemācījās lietot suņu durvis, lai pēc savas patikas ietu ārā dārzā vai sildītos iekšā mājā. Arī ar pārējiem mājas suņu iemītniekiem attiecības uzreiz izveidojās ja ne gluži uzmācīgi mīļas, tad neitrāli draudzīgas.
Nu mēs zinām visas komandas, kuras Karro māk un izpilda. Tik pie siksniņas, tāpat kā pārējie divi delveri, kas pa dārzu vien parasti skrien, vēl mācāmies iet.
Karro ir apbrīnojami mierīgs suns – ne rej, ne rok dārzu, ne dara citas blēņas. Jau savās iepriekšējās mājās Karro gājis tik pa celiņiem vien.
Esam viens pie otra ļoti ātri pieraduši, ar Karro ir ļoti viegli. Vien, tiklīdz Karro un cilvēks ir katrs savā durvju pusē, notiek klusa smilkstēšana – cilvēka kontakts Karro, šķiet, patīk, ja ir nepārtraukts.
Karro arī ļoti nosvērti reaģē uz citiem suņiem, un pavisam nereaģē uz “mjau” vai maziem bērniem, kas mūs ļoti iepriecina un atvieglo pastaigas aiz sētas.
Karro ir apbrīnojami jauneklīgs un aktīvs, labprāt kopā pavadām laiku, pastaigās, spēlēs un “skoliņā” pēc iespējas viens otru nogurdinot.
Katrīna un Agnese