Labdien!
Jau pāris mēnešus esam laimīgi kopā ar Bosu- adoptēto suņu puiku no Ulubeles. Jaunajās mājās Dobelē kucēns iejutās pirmajās stundās pēc atbraukšanas- te viņam pavērās plaša teritorija skraidīšanai, dažādi dabas brīnumi- kukaiņi, putni, vardes…
Nedēļas laikā bija apgūtas podiņmācība, vingrinājumi ar bumbiņas atnešanu, pat pirmās komandas (sēdi, guli stāvi).
Saprast savu suņu zēnu mācījāmies arī mēs – pirms nakts miera- kopīgi kārtīgi izskrieties, no rītiem laicīgi celties, neatstāt suņu bērnu mājās vienu ilgāk par pāris stundām, jo tad uz grīdas mūs sagaidīja “skumu čupiņas un peļķītes”- (ne jau tīšām- aiz bēdām), bet pusdienas laikā- netraucēt pagulēt diendusu un vienmēr, veikalā ieejot, atcerēties, vai Bosiņam ir barība un kārumiņi.:)
Vispār kucēns ir ļoti komunikabls- labāk jūtas, kad mājās ir kāds, ko sargāt, pat balsi ir uzaudzējis kā divtik lielam zvēram.
Mākam arī kopīgi jokoties- spēlēt ķerenes un sunīšus, bet ir vērtīgās mantas, ko nedrīkst čiept vai grauzt, tās paklausīgi (ja netīšām gadās mutē) jāatdod tētim un mammai.
Par brāli Bosu sauc Katrīna (9) un Enija- (6gadi),ar kurām ir tīri jautri, bet reizēm kā jau bērniem tiek noskaidrots, kurš galvenais.
Dziļais un interesantais sunēna raksturs vēl nav līdz galam ļāvis saprast, kāds viņš dienās izaugs, bet pie labu manieru veidošanas strādājam katru dienu. Tas nav viegli, ne viņam ne īpaši vecmāmiņai, kuras skaisto dārzu Bosiņš mēdz pārstādīt, veidojot lielākas un mazākas dizaina bedrītes dobēs un apstādījumos. Lai arī šī ir mūsu pirmā kopīgā vasara, viss liecina par to, ka būsim laimīgi arī turpmāk. Galvenais, mūsuprāt, ir mīlestība, ko varam dāvāt un saņemam pretim.
Lai veicas!
Anda un Raivo