Labdien, Ulubele!
Kā jums visiem iet? Ko labu esat sadarījuši pa šo laika sprīdi?
Rakstu jums, jo zinu, ka uztraucaties un gribat zināt, kā man iet! Un es degu nepacietībā jums visu izstāstīt!
Jūs jau atceraties, ka mani adoptēja burvīgā Anita no Siguldas… Bet es tomēr pārvācos pie Anitas dēla uz Līgatni (turpat netālu). Tātad tagad dzīvoju pie Sandra, viņa draudzenes Iritas un viņu burvīgās meitiņas Selīnas. Anita mani ļoti mīlēja un čubināja, bet es esmu kustīgs suns, gribu skriet, dauzīties un nodoties kopīgām rotaļām – viņas veselība nav tā pati labākā, tāpēc tika nolemts mani vest uz laukiem! Ak! Ja jūs zinātu kādi te ir plašumi – ir kur skriet, rotaļāties un doties garās pastaigās!!!
Sākumā biju ļoti nobijies, baidījos no katras straujākas kustības vai skaļāka vārda, bet Irita bija ļoti pacietīga, ar mīļiem vārdiem un maigiem glāstiem pamazām palīdzēja man iejusties jaunajā vidē. Tagad esmu viņu tā iemīlējis, ka sekoju viņai uz katra soļa un esmu galvenais asistents virtuves darbos!
Sandris parasti mani ved īsajās, bet biežajās pastaigās. Tomēr, es katru vakaru gaidu garo pastaigu kopā ar Iritu, jo tā ir tik interesanta – kādas 30-50 minūtes gara, es varu iepazīt citu suņu atstātās pēdas, kārtīgi saelpoties svaigu gaisu, turklāt, Irita saka, ka garās pastaigas nāk par labu viņas figūrai (lai gan es domāju, ka viņas figūrai nekas nekaiš, bet jūs jau zināt kādas tās sievietes ir! Es uzskatu, ka esmu ideāls pastaigu suns – neskrienu pārāk ātri, nereju uz kaimiņu suņiem, uzmanīgi pieskatu, lai saimniece tiek man līdzi un neraustu pavadiņu.
Baro mani arī ļoti labi – dod man gardu sauso barību, ik pa laikam tieku palutināts ar kādu kaulu vai svaigu burkānu, kas man, starp citu, ļoti garšo!
Vēl man jaunajā mājā ir divas konkurentes uz saimnieku mīlestību – kaķenes Tince un Čiepa. Abas, protams, bija dziļā šokā mani pirmo reizi ieraugot un, ko tur liegties, es tāpat, bet tā kā es neesmu pret viņām agresīvi noskaņots un viņas lieki neaiztieku, tad mēs tīri labi protam sadzīvot. Es pat ļauju Tincei padzerties ūdeni no sava trauciņa!
Un, lai nebūtu tā, ka esmu tik labiņš, tad man ir jāatzīstas, ka nočiepu saimnieces mīkstos, zilos cimdiņus, kuriem gar maliņām bija tik mīksta pūciņa un kas tik ļoti piestāvēja viņas zilajai ziemas jakai, un sagrauzu. Tad gan tiku sabārts un domāju, ka vairs tā nedarīšu. Bet tā pūciņa… bija tik garda…
Es pamazām jau apgūstu pirmo komandu “sēdēt’! Kur tai saimniecei tāda pacietība ar mani ņemties un vēl kaut ko mācīt? Man pacietības tādām gudrībām nepietiek. Es labāk pagriežu vēderu un lūdzos, lai pakasa!
Tā, lūk, man iet! Neuztraucieties, viņi mani ļoti mīl un es mīlu viņus! Esmu ļoti laimīgs!
Vēlot visu to labāko, Kešs!
Pirmajā bildē esmu tikko ieradies un ļoti nobijies. Otrajā bildē saimniece kasa manu vēderu. Trešajā bildē es graužu burkānu. Un ceturtajā bildē ir manas kompanjones – gaišākā ir Tince un trīskrāsainā ir Čiepa. Abas baigi sadziedājušās un skatās pa logu kā es dodos pastaigā. ha