Pieticīgā, biklā astoņus gadus vecā Lada Ulubelē nonāca 2018.gadā kopā ar savu draudzeni Auroru (9 gadi) – abas piedzīvojušas vienu likteni un visu mūžu pavadījušas blakus – īsās ķēdēs pie kartona būdām un arī tad bija kļuvušas liekas, kad dārza mājiņa mainīja saimniekus.
Viņas bija pieradušas būt kopā, bet tā kā patversmē tik ļoti tiecās pēc cilvēka uzmanības un konkurēja, lai to iegūtu, tika nolemts, ka katrai būs iespēja sagaidīt savu cilvēku. Šķiet, abas tikai patversmē sāka saprast, ko nozīmē glāsti, lutināšana un neviltots mīļums no cilvēkiem, kas ienāca viņu voljērā vai izveda pastaigā.
Ne jau tikai mīlestības bija trūcis – viņām abām ar Auroru bija trūkusi iespēja izdzīvot savu dzīvi. Tā pa īstam sākās tikai patversmē. Izzināt pasauli, kas ir ārpus ķēdes rādiusa, pierast pie cilvēku sabiedrības un uzmanības, brīvi dzīvoties pa lielu voljēru, vienmēr saņemt pilnu bļodiņu un pat izmēģināt, ko nozīmē gulēt dīvānā.
Viņas abas bija Cilvēcības skoliņas bērnu mīlules – apbērtas ar bučām, uzmanības apliecinājumiem un sirsnīgiem novēlējumiem ātrāk tikt mājās. Viņas abas no sirds priecājās visiem līdzi un gribēja ticēt, ka novēlējumi piepildīsies, lai gan īsti nezināja, kas ir mājas. Veselu gadu Ulubele bija viņu mājas. Pieticība un liela pazemība vienmēr bijusi abu suņu omiņu dzīves galvenā sastāvdaļa.
👣 Tatjanu mēs, Ulubelē, pazinām jau sen. Viņa ir suņu opīšu Sargeņģelis – zem sava mīlestības spārna adoptējusi tos seniorus, kam cerības uz mājām vairs nebija – Ulubeles skumjo opi Zaiku, pēc tam Ronju. Neprasot un nedomājot, cik ilgu laiku būs lemts būt kopā. Jau atbraucot uz patversmi, Tatjana zināja, ka mājup brauks kopā ar Ladu. Mēs bažījāmies vai izdosies iedzīvoties – Lada bija pieradusi dzīvot tikai ārā – visu dzīvi pie ķēdes, Ulubelē – voljērā, bet Tatjanai ir dzīvoklis… Turējām īkšķus un ticējām, ka būs labi. 👣 🐾
Pagājis gandrīz pusgads. Kāda ir Ladas dzīve tagad?
Viņai ir viss, kā reiz dzīvē pietrūcis – cilvēks, kurš viņu ļoti mīl, mājas siltums, mīksta vietiņa, pilna bļodiņa, ikdienas mazie rituāli ar pastaigām, ēdienreizēm, kārumiem un izvēles iespējas darīt to, ko visvairāk gribas. Taču pazemība un pieticība joprojām ir viņas būtība. Tatjana saka – Lada nekad neko neprasa! Viņa priecīgi, astīti luncinot sagaida saimnieci, samīļo, taču nepieprasa uzmanības apliecinājumus; priecājas par pasniegto ēdiena bļodiņu, bet kautrīgi pagaida, kamēr saimniece iziet no istabas un tikai tad apmierina izsalkumu. Priecīga, ieraugot pastaigu pavadiņu, taču labprāt ātri atgriežas mājup. Viņai ir iespēja gulēt saimnieces gultā, bet viņa mīļi novēl ar labu nakti un pieticīgi iekārtojas savā vietiņā…
Tatjana saka – Lada ir ļoti īpatnējs suns. Suns – filozofs. Viņa ir ļoti gudra, bet viņai nav pieredzes dzīvot ar cilvēkiem, komunicēt – kā uzvesties, kā reaģēt – tas viss nāk pamazām. Taču bažas par iemācīšanos dzīvot iekštelpās bijušas veltīgas – mājās nekad nav bijusi neviena peļķīte, viņa ir ļoti kārtīga. Vienmēr pieticīgi piekāpjas pārējiem – kaķim, citiem suņiem, viesiem. Un par visu Lada nāk klusi pateikties.
Mazkustīgā dzīve pie īsas ķēdes mūža garumā nav ļāvusi pienācīgi attīstīties pakaļkājām – pēdām, muskulatūrai – pirksti kā putnam savilkti cieši kopā. Tikai tagad pēc ikdienas masāžām pamazām pirkstiņi atlaižas un pēda sāk izskatīties pēc suņa pēdas. Varbūt tāpēc Ladai nepatīk tālas pastaigas, viņai grūti daudz staigāt.
Taču sapnī – sapnī Lada skrien! Tatjana saka – ir līdz asarām aizkustinoši skatīties, kā suns, kurš nomodā negrib staigāt, sapnī tik bieži, aizrautīgi, ilgi skrien un smaida!
❤️ Tatjana ne mirkli nenožēlo, ka Lada ir pie viņas – Lada ir un vienmēr būs mīlēta! Viņa saka – šķiet, ka Lada tagad ir laimīga.
❤️ ❤️ ❤️ Tatjanas dziļākā pārliecība ir: “Adoptēt senioru – tā ir mīlestības lieta. Vienalga, cik jums būs lemts būt kopā – ir svarīgi, ka viņš aizies mīlēts. Jā, tu raudāsi, protams. Bet pēc tam būs viegla, gaiša sajūta – tu saproti, ka devi viņam iespēju nodzīvot savu dzīvi pienācīgi. Jā, mīlēt nevar filozofiski, mīlēt var tikai emocionāli, tāpēc tu raudāsi. Bet gaišā sajūta būs, ka viņš aizgājis tavās rokās, nevis viens kaut kur zem krūma vai savā patversmes būdiņā. Aiziešanā ir milzīga starpība, tai ir nozīme.”
Mēs esam pārliecināti, ka zem sava Sargeņģeļa spārna, aprūpēta un samīļota, Ladiņa izdzīvos savus skaistākos gadus un beidzot izjutīs to, ko deviņus gadus garā dzīvē viņai bija liegusi – sava cilvēka mīlestību. No sirds paldies Jums, Tatjana!
🙏 Jūsu labestība un sirdsgudrība silda ne tikai Ladu, bet mūs visus! ❤️
