Labdien, gribas nodot visiem Ulubeles darbiniekiem mīļu un lielu paldies sunītes Sāras vārdā.
Paņēmām Sāru no patversmes pavasarī, ļāvām viņai kārtīgi iedzīvoties savās jaunajāš mājās pirms vispār aprakstīt par jaunajām Sāras dzīves pārmaiņām.
Sāra ir totāls ģimenes suns – viņa mīl un viņu mīl, pats galvenais, viņa mīl bērnus un vienmēr priecājas par viņiem. Sāra vispār ir ļoti komunikabla meitene, viņa priecājas par cilvēkiem, patīk, kad viņu glauda, reizēm pat ļoti uzstājīga paliek šajā sakarā, jo ar mazumiņu ir stipri par maz, vajag vairāk.
Sārai ļoti patīk dzīvoties pagalmā, apriet garāmgājējus, automašīnas, kuras grab vai brauc ātrāk par atļauto ātrumu. Kaķus Sāra labprāt medītu, bet mājās arī pašiem ir kaķis, ar kuru nākas sadzīvot. Līdz ar to, ka mincim ir nopietns raksturs, diez vai par labākajiem draugiem viņi kādreiz varētu kļūt. Reizēm Sāra mēģina minci pierunāt paspēlēties ar viņu, pagaidām tas gan nav vainagojies ar panākumiem – mincis uzšņāc un aiziet prom pavicinot ķepas.
Kā izrādījās Sārai ir slēpti daiļdārzniecības talanti – mammas lolotās hortenzijas regulāri tiek apgrauztas, arī tēta uzstādītā sētiņa ap ziediem nav tos pasargājusi no jauniem kodumiem. Redzot, ka saimnieki rušinās pa dobēm, ķepainīte ķeras klāt palīdzēt un izrok kādu puķi, uzskatot, ka ir tikai palīdzējusi ravēt nezāles. Un kā jau īstenam sunim, Sārai patīk aprakt dažādu ēdienu dobēs, zem ābelēm, jo tiešī tā tam arī ir jābūt.
Vēl Sara rūpējas par savu veselību, pieejot un pa tiešo no krūmiem nolasot kādu ogu (krūmelleni vai upeni), netiek smādētas arī mazās meža zemenītes. Taču, ja jaunajā ābelītē uz zemāka zariņa karājas kāds ābols, to noteikti var noraut un aiznest kaut kur citur.
Sārai ļoti patīk pastaigas, lai arī nav paklausīgākā gājēja pie pavadas, tomēr tā ir iespēja izzināt kaut ko vairāk kā tikai savu pagalmu, gadās satikt arī kādu zaķi, kuru saimniece tā arī nav ļāvusi noķert. Diemžēl, bet braukšana mašīnā Sārai sagādā stresu, bet varbūt tas ir vestibulārais aparāts, to gan ir grūti pateikt. Tomēr ar visu to, šad un tad Sāra tiek izvizināta ar auto, ir bijusi pie jūras vairākkārtīgi. Kā izrādījās, tad no jūras viļņiem, skrienot gar jūras malu, nemaz aizbēgt nav iespējams un arī sakost viļņus nemaz nevar.
Laukos Sāra ir iepazinusies ar suņu opīti, kurš gan augumā nav maziņš, bet apzinoties, ka ir meitene, Sāra vienmēr opītim atņem kaulu un aicina doties pastaigāties pa mežu. Ar augsti paceltu galvu, cēlu gaitu un paceltu asti, Sāra parāda, ka neskatoties ne uz ko, tomēr viņa ir galvenā.
Aukstās un lietainās dienās Sāru pārņem vēlme ārā neiet, tad nu ģimeniski mēģinam pierunāt Sāru ātri tik apskriet ap māju, ieelpot malku svaiga gaisa. Neko padarīt, tās ir tādas laiskās dienas, kad gribas mājās pagulšņāt siltumā un sausumā.
Šogad Ziemassvētkos, vecītis Sārai atnesa pašai savu gultiņu, lieki piebilst, ka sunīte tagad guļ tikai tur. Kādā brīdī viņai gultiņā pievienojas bērni, pret kuriem Sārai iebildumu nav, jo kopā taču ir jautrāk un mīļāk. Tā nu mēs visi katru dienu priecājamies, ka esam viens otram un baudām savu ikdienu.
Mūsu ģimene sveic visus svētkos un novēl, lai nākotnē aizvien vairāk cilvēki ir atbildīgi par tiem, kurus pieradinājuši! Kā arī atstevišķs sveiciens no Sāras, kura sveicina visus patversmes dzīvnieciņus un novēl katram ātrāk nonākt savās mājās.
Laimīgu, mīlestības un atbildības pārpilnu Jauno 2023.gadu!
