Tā… beidzot arī es saņēmos uzrakstīt mūsu laimīgo stāstu 🙂
Kad es Bellu ieraudzīju pirmo reizi, viņa bija 14 kg viegla, izkāmējusi nelaimes čupiņa, kura no bēdām atteicās ēst. Tai brīdī tikko biju zaudējusi suni un tikai ar skumjām noskatījos uz šo stafa meiteni, kuru kāds necilvēks bija atstājis piesietu pie koka. Dēļ smagā stāvokļa meiteni aizveda uz klīniku, kur viņa pavadīja 2 nedēļas. Tai laikā nespēju domāt par neko citu, kā šausmīgo tukšuma sajūtu mājās. Kaut nespēju iedomāties sevi ņemam citu suni, tomēr piekritu sniegt Bellai pagaidu mājas. Tas notika 2011.gada 14.augustā.
Atvedu Bellu mājās un teicu, ka, ja viņa nesadzīvos ar kaķi, brauks uzreiz pa taisno atpakaļ uz patversmi.
Kopš pirmās dienas Bella uzvedās perfekti. Sākumā gan bija grūti, jo pie manis nonāca 16 kg viegla sune, kas bija nenormāli alerģiska, tādēļ bija jāpiesargās, ko varu dot viņai ēst. Gāja nedēļas un Bella pieņēmās svarā un ne tikai… Ar katru dienu apzinājos, ka iemīlu viņu arvien vairāk un nezināju, kā viņu atdot. Punktu pielika tas, ka kaimiņi teica, ka nekad nav redzējuši, ka kāds suns ar tādām acīm skatās uz savu cilvēku kā Bella uz mani. Sapratu, ka neatdošu viņu un paturēšu sev. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka paturēju sev šo fantastisko suni. Bella man palīdzēja pārvarēt zaudējuma sāpes, jo prasīja daudz rūpju.
Pašlaik viņa ir pilnīgi vesela un dzīvespriecīga. Svars turas ap 30 kg.
Esam ieguvuši ļoti daudz draugus, ar kuriem Bella var spēlēties. Sākumā gan mums gāja grūti, jo daudzi baidījās, ka stafi esot tādi un šitādi, bet nu jau esam iekarojuši cilvēku uzticību 🙂
Bellas lielākā kaislība ir garas pastaigas, kociņi un ūdens. Viņa stundām varētu dzīvot pa ūdeni.
Lai nodrošinātu Bellai pietiekamu slodzi, esam sākuši apgūt baikdžoringu un reiz piedalījāmies kanikrosa sacensībās. Bellai tas sagādā milzumlielu prieku. Ikreiz, kad paņemu Bellas iemauktus, viņa sāk no prieka lēkāt, jo zina, ka iemauktus viņai velkt tikai, kad ejam trenēties baikdžoringā.
Un nevaru nepieminēt, ka Bellas lielākā kaislība ir mazuļi 🙂 Gan cilvēkbērni, kas tiek nolaizīti slapji, gan mazi dzīvnieciņi.
Reiz pat Bellai parādījās piens un viņa izbaroja kucēnu, kurš bija ziemas spelgonī izmests sniegā.
Esmu laimīga, ka man ir tāds suns. Un iesaku visiem nebaidīties ņemt pieaugušu suni no patversmes.
Visiem suņiem var iemācīt klausīt saimnieku, vajadzīga tikai pacietība. Bella, nonākot pie manis, nezināja praktiski neko, bet dažos mēnešos apguva elementāro paklausību un elpu aizturējusi gaida, lai var darīt to, ko saimnieki vēlas.
Linda