Tā sagadījās, ka abi nonāca patversmē 2016.gada rudenī – katrs ar savu likteni un dzīves līkločiem, bet galu galā pirms apmēram pusotra gada satikās vienā voljerā un dažu mēnešu laikā kļuva par nešķiramiem draugiem. Tik nešķiramiem, ka U komanda nolēma viņus adopcijai piedāvāt tikai kopā.
🐾 Maksis – drošs, labsirdīgs, draudzīgs un ļoti mīļš suņu puika patika daudziem un viņam pat piedāvāja mājas. Diemžēl pavisam drīz Maksītis atgriezās patversmē, jo esot iekodis bērnam. Vai tā patiešām notika un cik liela bija Makša, bērna vai viņa vecāku vaina notikušajā, mēs neuzzināsim, bet lēnprātīgais Maksis samierinājās un atkal kļuva par Ulubeles iemītnieku.
🐾 Reksi dzīve nebija saudzējusi – zinām par viņu tik no brīža, kad par Rekša un viņa likteņa biedra suņa Kuzjas dzīvesvietu bija kļuvusi mežmalas pļava pie kāda namu masīva. Vietējie viņus zināja, gadiem ilgi baroja, bet tikai pa gabalu – abi suņi bija bailīgi un klāt nenāca. Reksis cilvēku labāk redzēja ejam nekā nākam, neko labu no viņiem pieredzējis nebija. Pagāja ļoti ilgs laiks, līdz Ulubelē Reksītis sāka uzticēties cilvēkiem. Viņš baidījās pat no ciešāka cilvēka skatiena… Kad Kuzju adoptēja, Rekša voljēra biedri bieži mainījās, līdz pēc Makša atgriešanās patversmē, abi iepazinās un kļuva par voljēra biedriem un īstiem draugiem.
Tā bija tāda neticama savstarpēja uzticēšanās, labestība un atbalsts. Reksis mierināja Maksi, bet Maksis iedrošināja Reksi. Tramīgais bailulis Reksis pavisam īsā laikā mainījās līdz nepazīšanai – viņi abi pirmie skrēja pretī opīšu voljēra apmeklētājiem un neviens netika prom bez Rekša un Makša bučām un siltas draudzības izrādīšanas. Nevienam nebija ļauts iziet, nepakasot vēderiņus, kārtīgi nesabužinot kuplos kažokus un neapsolot atgriezties drīz… Maksis un Reksis drīz vien kļuva par Ulubeles mīlestības terapijas simboliem un Cilvēcības skoliņas bērnu mīluļiem. Taču 2 suņiem senioriem vienlaikus daudz grūtāk sagaidīt māju piedāvājumu – to zinājām mēs visi.
🐾 Zariņu ģimene izlasīja par abiem draugiem internetā un brauca iepazītes. Tas bija ilgs un kārtīgs sapazīšanās un pastaigu laiks, jo paralēli biežajiem apciemojumiem Zariņu mājās tapa nojume, voljērs un galu galā iekārtots arī suņu dīvāniņš tāpat kā Ulubeles opīšu voljērā. Maksi un Reksi ļoti gaidīja MĀJĀS.
💛 Un te nu ir vēstule no Makša un Rekša ģimenes: “Ir sācies jau 4. mēnesis kopš Maksis un Reksis atbrauca pie mums uz jaunajām mājām Tīnūžos. Šis ir bijis interesants piedzīvojusm. Adoptēt 2 senioru suņus ir liels solis, jo katram ir sava personība, lietas kas patīk un, kas nē. Ceļš mums kopā iesākās interesanti, bet tagad jau esam sapratuši savu rutīnu. Reksis bija un vēl joprojām ir nedaudz bailīgs. No sākuma bija bail pat iziet no sava voljēra, tagad vien guļ pagalmā. Reksim vēl joprojām ir bail no straujām kustībām, neierastām lietām un daudz cilvēkiem.Tomēr drošā vieta ir voljērs un tam vienmēr ir jābūt atvērtam. Var redzēt, ka kādreiz šim mīļumiņam ir pāri darīts, bet tagad esam ieguvuši viņa uzticību. Turpretīm Maksis ir drošs un grib ar visiem draudzēties. Galvenais ir cilvēku kompānija un viņa iemīļotais lievenītis, uz kura var sauļoties. Ar kaķi no sākuma bija interesanti, jo kaķene bija šokā par jaunajiem iemītniekiem, bet tagad visi kopā labi sadzīvo. Tagad mūsu dzīves bez viņiem mums nav iedomājamas, sajūta, ka visu dzīvi viņi jau ir ar mums.Paldies U-komandai par visu ieguldīto darbu, jo tagad saprotam cik lielas rūpes ir par 2 suņiem, kur nu vēl par tik daudz.”
❤️ Mīļā foršā Zariņu ģimene – paldies jums par apņemšanos, uzdrīkstēšanos un par to, ka mīlestības pietiek abiem mūsu mīļajiem lieliskajiem opīšiem – Maksītim un Reksītim! Mīlam viņus no sirds, atceramies un sūtām vissirsnīgākos sveicienus! PALDIES jums par viņu tagadējo bezrūpīgo dzīvi no visas sirds! 🙏
Maksis un Reksis
Divi patiešām nešķirami draugi, kas iepazinušies Ulubelē pirms gada. Vislielākā laime būtu, ja viņi dzīvotu vienās mājās.
Maksim ir astoņi gadi, viņš ir ļoti nosvērts, mierīgs, pielāgojas cilvēka ritmam. Labprāt saprotas arī ar bērniem, bet pie nosacījuma, ka bērnam iemācīts, ka suns nav rotaļlieta. Lieliski saprotas ar visiem suņiem un ir dzīvespriecīgs, māk iedrošināt citus. Piemēram, Reksīti.
8 gadus vecais Reksītis visu dzīvi vairījies no cilvēkiem, dzīvodams pa pusei savvaļnieka dzīvi meža malā, izvairīdamies no viņam tēmētajiem akmeņiem un lamām. Patversmē lēni un pamazām sācis saprast, ka no cilvēka var sagaidīt arī glāstus, tagad nespēj vien izbaudīt tos. Gatavs kāpt klēpī mīļoties jebkurā laikā. Ulubelē viņš tiek saukts par visskumjāko acu īpašnieku.
Abi patversmē jau kopš 2016.gada – 3 gadus.
