Pēc divu ģimenes mīluļu zaudēšanas, kuri pie mums nodzīvoja garu mūžu, divus gadus nevarējām saņemties paņemt kādu mājas mīluli. Zinājām tikai to, ka tas būs patversmes bērns.
Un tā, pavisam nejauši, mūsu ģimenē ienāca Podziņa. Mana māsīca, kura mēdza safrizēt patversmes suņukus, lai tie būtu neatvairāmi satiekot jauno ģimeni, vienkārši piezvanīja un teica, ka te esot mazs kucēns, kurš noteikti labi justos manās mājās. Es paskatījos uz Podziņas fotogrāfiju internetā un teicu, ka mēs vedīsim viņu mājās.
Pat neticas, ka Pogai šogad palika jau trīs gadi.
Atbraucot mājās, izlienot no somas, viņa visus apostīja un sāka joņot pa dzīvokli neapturama. Tā viņa joņo joprojām.
Poga mūsu ģimenē ienesa ļoti daudz dzīvesprieka. Viņai ir divi brāļi, kurus katru rītu jāmodina. Viņai ir lielais, mīļais tētis, kuru ieraugot ir jāģībst un jātaisa cirka cienīgas piruetes. Viņai ir mamma, kurai katru nakti jāguļ kājgalī, un vēl jāpagrūstās.
Katru vasaru Poga braukā uz laukiem un izskraidās pēc sirds patikas. Viņai ļoti patīk dzenāties pakaļ kociņiem un bumbiņām vai vienkārši skriet apkārt mājai, ausīm vējā plīvojot. Viņa lieliski pārzina savu teritoriju un ārpus tās nemaz nedodas. Poga vienmēr atrod ko sargāt. Ja laukos katrs ģimenes loceklis dodas citā virzienā un viņa nevar izlemt kam doties līdz, viņa paliek pie mājas durvīm un rosās lieveņa tuvumā.
Pilsētā viņa pārtop par pieklājīgu dāmu un iet pastaigās pavadā, kā pieklājas. Bet sirdī viņa noteikti skrien ko kājas nes, jo tā ir viena no patīkamākajām nodarbēm…
Lielākie Pogas ienaidnieki ir zāles pļāvējs un putekļu sūcējs. Viņa noteikti par šīm ierīcēm zin ko tādu, ko mēs pat nenojaušam.
Viņa ir mūsu ģimenes jaunākais bērns. Pateicoties Pogai mēs vairāk smejamies, priecājamies un esam aktīvāki. Ir vārdos grūti izteikt to sajūtu, kuru ienesa mūsu dzīvē Poga. Savu dzīvi bez viņas mēs pat nespējam iedomāties. Ir sajūta, ka viņa bija ar mums vienmēr, ka dzīves bez viņas īsti nav bijis.
