Labdien!
Vēlos sava tēta vārdā nosūtīt Jums stāstu par to, kā viņam un viņa adoptētajai kaķenītei Pūciņai klājas. 15.maijā viņš aizbrauca pēc sava liktenīgā kaķa. Un kā viņš teica, Pūciņa ir iekritusi ne tikai acīs ar savu krāsaino kažociņu, bet arī sirdī. Tēta stāsts:
“Ir riņķī jau vairāk kā nedēļa un Pūciņa ir iedzīvojusies. Vienmēr sagaida mani mājās, sēžot virtuvē pie loga. Pūciņas mīlīgās acis lūkojas, kā es pārrodos mājās. Tālāk seko stāstījujms par to, kā viņai pa dienu gājis un kas noticis otrpus logam. Tad kā jau jaunkundzei pieklājas Pūciņa parāda, ka jāiet pusdienās un tiek iedots kāds kārums.
Pūciņa vakaros saritinās manā klēpī un kopā tiek vērots TV, vai sēdēts pie datora. Mīļākā vieta, kur gulēt, ir mans spilvens vai uz gultas malas.
Viņa nav liela blēņdare, tikai aizkari pie logiem gan viņai nepatīk, tāpēc tos Pūciņa prot skaisti noraut. Es nedusmojos, jo kā gan uz tādu skaistuli un mīļuma iemiesojumu var dusmoties.
Tomēr visā visumā Pūciņa ir lieliska kaķene un mēs sadzīvojam kā cimds ar roku.”
Alvis un Pūciņa
P.S. Klāt arī pievienoju bildes. Pūciņa gan ir kustīga un pagaidām viņai labāk patīk, ka viņu glauda, nevis iemūžina ar fotoaparātu.
