Viņš bija tas, kuru dēvē par dusmīgo jeb nikno suni. Viņam nepatika sugas brāļi, varbūt ar māsām vēl varētu sadzīvot… Viņam riebās kaķi – tie bija jāiznīcina. Viņam patika aizskriet līdz mežam vai kaimiņiem un ar savu rupjo balsi kādu pabiedēt vai nogaršot vistas.
Cilvēks, kurš reiz bija pārnesis mājās mazu kucentiņu, tā viņu bija audzinājis – riet un daudzus neieredzēt. Ja viņš vēlējās būt labs – par to saņēma sitienus.
Tad kādā jaukā dienā viņš kļuva lieks un nonāca patversmē. Tur cilvēki bija laipni un saprotoši – viņam tika ierādīta būda – tālu projām no kaķu smaržām, kā arī 3 metrus garā ķēde neļāva iet noskaidrot attiecības ar kaimiņu iemītnieku. Viņu vairs nesita, viņam nespēra, regulāri deva garšīgu pārtiku, vienmēr bija pieejams ūdens. Viņš iedraudzējās ar cilvēkiem, kuri būdai regulāri mainīja salmus, lai guļvieta būtu sausa un silta, kā arī veda pastaigās mežā, cienājot ar kārumiem, kurus viņš agrāk nepazina.
Tad kādā citā jaukā dienā patversmē ieradās ģimene, kura vaicāja pēc nopietna sargsuņa. Jaunajam iemītniekam tika solīti tādi pat dzīves apstākļi un bonusā lauku labumi. Viņš otro reizi mūžā devās mājās…
Pēc vairākiem mēnešiem patversmes darbinieki saņēma e–pastu ar skaista suņa foto un aprakstu, ka bijušajam patversmes iemītniekam klājas labi. Jā – lielāko dienas daļu viņš bija ķēdes suns, bet – saimniekiem esot mājās, tika iets garās pastaigās un braukts peldēt. Viņam bija sava vieta ģimenē.
Un tagad cits scenārijs no tās vietas, kad viņu atrada dzīvnieku ķērāji un konstatēja, ka suns nav no draudzīgajiem…
Sekojot filozofijai, ka suni pie ķēdes turēt nav labi, bet citādi nav iespējams, jo patversmē jārūpējas par desmitiem pamesto un auklēties ar vienu nikno vienkārši nav laika, dzīvnieks tiek ierakstīts neperspektīvo sarakstā un… viņam tiek piepildīta špricīte.
Man tuvāks ir pirmais scenārijs, jo es, kā pa pusei no laukiem nākusi – kopš bērnības atceros, ka praktiski katrā sētā bija kāds šunelis, kurš mūžīgi pinās cilvēkiem pa kājām un kāds – lielais, nopietnais duksis, kurš dienu vadīja pie ķēdes, bet vakaros, kad visi sīklopi sadzīti kūtī – viņu parasti laida vaļā izskrieties – atzīmēties teritorijas tālākajos stūros.
Daudzi teiks – tagad ir iespēja celt voljērus un suns tur var dzīvot brīvībā! Bet – tā ir nožogota brīvība. Ja rējējs, kurš pa dienu aktīvi pie ķēdes sargājis māju un īpašumus, vakaros tiek palaists savā vaļā, tad daudzos gadījumos voljēra kvadrātmetri ir praktiski vienīgā dzīves telpa, ko savā mūžā redz suns, jo viņš taču tur jau ir vaļā!
Mums nekad nebūs idille, kad visi suņi un cilvēki ņigu – ņegu dzīvos bariņā un jēdzieni siksnas, pavadas, būdas un ķēdes izzudīs pavisam. Starp mums vienmēr būs kāds nopietnais un ne tik laipnais, kurš neļausies visu glāstiem. Bet arī viņš ir pelnījis dzīvot – savu nopietno suņa dzīvi, jo Dievs mūs cilvēkus nav iecēlis par dzīvību ņēmējiem. Daudzi divkājainie indivīdi paši sev ir iedalījuši šo lomu.
Es neesmu fanātiski ticīga, bet šad tad sev pieņemamā veidā sarunājos ar mūsu visu Bosu un zinu, ka reiz – vai tai gaišajā tunelī, kas ir dzīves galā, vai uz kādas cilvēcei neatklātas planētas – mēs visi satiksimies un ieskatīsimies viens otram acīs – droši, sirsnīgi, pat caur asarām un nez kā būs tiem, kuri reiz savās zemes gaitās šķirojuši savus mazos brāļus – perspektīvs, neperspektīvs, perspektīvs , ne…
@Zandara
no Ulubeles komandas
“Reiz atkal tiksimies jeb par ķēdi un špricīti…”
“Однажды встретимся снова или о цепи или шприце…”
“We will meet again someday or about a chain or a needle…”