Labdien!
Pirms 3 mēnešiem mēs Jūsu patversmē iemīlējāmies kucēnā, kuram kāds suns jau bija pamanījies sakost kakliņu – mēs aizvedām viņu mājās un bērni deva viņai vārdiņu Rena, kas jau piedzīvojis vairākus atvasinājumus no mazākajiem – Ļena un Nena, hehe.
Sākumā Rena baidījās no visiem! Mēs jau esam daudz – vecāki un 3 bērni, viņa pieņēma mūs kādā 3.dienā!
Sievietes viņa pieņem ātrāk, pret vīriešiem ar pietāti, ļoti piesardzīga, ja ir cimdi rokās, tad mūk vēljoprojām. Mēs pieņēmām, ka tas saistīts ar sakosto kakliņu un biežu daktera satikšanu.
Mums iet ļoti interesanti, Rena ir ļoti aktīva, lai gan dzīvojam dzīvoklī, lielāko dienas daļu Rena pavada ar tēti skrienot pa mežiem un apsekojot purva teritoriju!
Pārbraucot mājās viņa ir gatava nolaizīt mūs no galvas līdz kājām! Ir jau paaugusies, lec uz visām četrām kā uz atsperēm un vajadzības gadījumā pieplok pie zemes un vienkārši izšķīst! Sunene ir ļoti gudra, sagaida kamēr neviens neredz, lai ātri nočieptu bērnu atstātos ēdienus no galda un nevainības pilnām acīm sagaida mūs it kā sakot – es par to vispār neko nezinu! Lielākais kārums mums ir āboli, tie pazūd arī no iepirkuma maisiņa, ja tas nav izkrāmēts… hehe, bet tas piederas pie lietas. Mēs smejamies, ka citiem ir I-Robots, bet mums ir I-Rena! Drupaču mūsu mājās vairs nav. Ja pasauc viņu kā Irēnu, tad viņa jau skrien skatīties, kur kas ēdams nokritis.
Gultā nelien, zin kur drīkst, bērniem no rokām ēdienu nerauj un nekož, lai gan ar lielajiem spēlējoties zobus var just. Vislabāk viņa jūtas tikai tad, kad esam visi kopā! Ja kāds iziet ārā, tad pa brītiņam padežūrē pie loga un iesmilkstas! Sunene pilnīgi mūsējā! Paldies Jums, ka palīdzējāt mums viņu atrast un vest mājās!
Veiksmi un izdošanos!
Par laimīgu Latviju 🙂
Čaupalu ģimene