Melnais skaistulis Riekstiņš Ulubelē nonāca 2017.gada jūnijā sabēdājies un noskumis. Tikko bija nomiris viņa saimnieks – vienīgais cilvēks, kam viņš bijis mīļš un vajadzīgs un nu kopā ar saimnieka miršanas apliecību viņu atgādāja uz patversmi. Viņiem abiem visu mūžu bijis kopīgs dzīvoklītis un privātas pastaigas, kas tagad bija jānomaina uz voljēru, būdu un vēl dažu sugasbrāļu kompāniju.
Var teikt, ka Riekstiņš pārāk nesūdzējās – pēc dabas smaidīgs un priecīgs suns, viņš visā mēģināja saskatīt labo. No sirds sadraudzējās ar strupastīti Janu, ar kuru kopā nodzīvoja gandrīz visu laiku (starp citu, pēc Riekstiņa adopcijas Jana kategoriski atsakās pieņemt citu voljēra draugu 😔 ) un radoši izdomāja, kā īsināt laiku patversmē: Riekstiņš raka! Lai cik fundamentāls un nostiprināts jaunuzceltais voljērs nebūtu, Riekstiņš pamanījās parakties apakšā visur – gan zem nojumes grīdas, gan tālāk zem žoga. Pasakā par Daugavas racējiem par prototipu laikam ņemts tieši Riekstiņš!
Kad viņu kaunināja un lika nosolīties tā nedarīt, likās ka Riekstiņa nevainīgais skatiens jautā: “Un ko tad citu lai te sadara?” Patversmē viņš sasniedza seniora vecumu, garlaikojās un mudināja uz nedarbiem arī Janu divus ar pusi gadus.
Toms un Kristīne brauca uz patversmi jau ilgāku laiku – viņi bija nolēmuši kādam suņukam dot mājas. Tālāk stāsta Kristīne: “Sākotnēji gribējām ņemt jaunāku suni. Izgājām pastaigā ar Riekstiņu un Janu, nezinot viņu vecumu, un bijām pārsteigti par Riekstiņa jauneklīgo un dzīvespriecīgo skatu uz dzīvi, galīgi nelikās ka viņam varētu būt ap astoņiem gadiem.
Lielums bija atbilstošs, jo gribējām vidēja izmēra suni. Pastaigas laikā viņš demonstrēja ķepas došanu un labprāt mīļojās. Šobrīd esam sapratuši ,ka viņš ir tieši tas, ko meklējām, jo jaunāks varētu būt pārāk aktīvs, bet ar Riekstiņu esam tieši uz viena viļņa!
Ir pagājušas piecas dienas jaunajās mājās un Riekstiņš palēnām sāk iejusties. Ir pašam sava gulta, tomēr mūsējā patīk labāk…
Dušoties pagaidām īsti nepatīk, bet gan jau ar laiku pieradīs. Ejam pastaigās Ziedoņdārzā, pirmajos vakaros ar citiem suņu biedriem draudzējās, bet tagad kļuvis izvēlīgāks un sācis uzrūkt suņukiem”.
Tagad – pēc divarpus gadiem Riekstiņš atgriezies dzīvei dzīvoklī, kopā ar tiem, kas viņu mīl. Cerams, ka Riekstiņš un Ziedoņdārza suņu kompānija drīz atradīs kopīgu valodu, nesāks dalīt ietekmes zonas, bet arī būs uz viena viļņa!
Jo šobrīd Riekstiņam ir divi lieliski saimnieki un tik daudz kas jauns apgūstams! Starp citu, lai nu kā, bet pret suņu dāmām Riekstiņš vienmēr bijis pieklājīgs džentlmenis! 😉
Paldies, Tom un Kristīne, par Riekstiņam doto iespēju! Lai jums visiem skaistas dienas, mēneši un gari gadi kopā! ♥️
