Labdien, Ulubele!
Paldies par mājvietu, rūpēm un mīlestību, ko esat man devuši vairāk kā 3 mēnešu garumā. Tagad esmu ieguvis sev jaunus saimniekus, jaunas mājas un plašas teritorijas, kur skriet, dauzīties un vērot dabu sev apkārt.
Visvairāk man patīk doties pastaigās ar saviem saimniekiem, it sevišķi, ja man pamet kādu kociņu. Cenšos būt paklausīgs, bet daudzie smaržu vilinājumi mežā un pļavās dažreiz ņem virsroku. Tomēr mani saimnieki – mani vecāki man ir mīļāki un svarīgāki. Kad dodamies pastaigās, man vienmēr ir kaklasiksna ar manu adresi un tēta telefonu. Visvairāk man nepatīk palikt vienam un gaidīt, kad vecāki atbrauks no darba. Šo laiku es pavadu voljērā, kur ir būda un nojume, zem kuras patverties no lietus un saules. Man ir arī daudz jāmācās. Populārākie vārdi ir: „Nedrīkst!”, „Šurp!”, „Fu!”. Dažreiz nesaprotu, ko vispār drīkst. Taču, jo ātrāk reaģēju uz šiem vārdiem, jo mazāk mani māca un biežāk tieku arī pie kāda suņu cepuma. Man patīk iepriecināt savus vecākus!
Rio